Pamazām apaugu ar dažādiem laukdarbnieka instrumentiem un ierīcēm un sāk likties, ka vajadzētu padalīties ar iespaidiem, plusiem un mīnusiem. It kā jau varētu izpausties par kādām tehniskām uzpariktēm, bet par dakšu… Nekad nebiju domājis, ka rakstīšu blogā par dakšu. Bet par labām lietām ir jārunā.

Līdz šim man ar dakšām bija ļoti epizodiska darīšana- tik vien, cik jūlija beigās novākt ķiplokus, tāpēc uz to nedēļu dakšu aizņēmos no vecākiem. Bet cik tad ilgi dzīvosies ar aizņemšanos. Plus vēl sāk parādīties idejas kompostam (vajadzēs dakšu), jāpārstāda peonijas (vajadzēs dakšu) un ķiploku lauks paplašinās (vajadzēs vairāk dakšu). Un visam pa virsu vēl tas, ka salauzu vecāku dakšai kātu (ko var gribēt- māls). Tāpēc devos uz Kuršiem ar cerību, ka vismaz kaut kāds instruments būs un varēšu pabeigt ķiploku rakšanu un nebūs vairs jālauž svešu dakšu kāti. Izvēle nebija liela- ja pareizi atceros, tad tikai triju veida dakšas. Pacilāju lētās ar koka kātiem- it kā tāds pats darbarīks, kādu salauzu. Pacilāju uz pusi dārgāku Fiskars Solid- it kā mazliet smagāks, bet izskatās par kārtu izturīgāks un vēl tas kāta locījums sola kaut kādu ergonomiku. Tā kā pamazām nostiprinās pārliecība, ka jāstrādā ar labiem instrumentiem, pat, ja veicamo darbu apjoms ir neliels, tad ņēmu Fiskaru. Plus vēl tas, ka man ar šo firmu sāk veidoties labas attiecības (viņu lielās dārza šķēres ir zelts, bet par to citreiz).

Un jau pēc pirmā darba cēliena es varu apgalvot, ka izvēle bija pareiza- dakša ir ļoti ērta, metāla kāts ļauj neuztraukties par smago augsni un smagumu praktiski nejūt. Kā saka- turies tik pie kāta un instruments paveiks pārējo. Un tas ne tikai raks, bet arī tiks galā ar ūdensžurkām (iztraucēju vienu un nācās vien durt nost ar to pašu dakšu).

Pat pie smagākā pārbaudījuma- peoniju rakšanas, nebija nekādas aizķeršanās vai biedējošu krikšķu. Instruments joprojām vesels un gatavs kopdarbībai daudzu gadu garumā. Vismaz es tā ceru, jo vienīgais, kas mani mulsināja (izturības ziņā) ir plastmasas rokturis. Bet domāju, ka tas mulsums ir tikai palieka no senajiem laikiem, kad tie plastmasas rokturi bija teju vienreizlietojamie. Šajā gadījumā viss ir vislabākajā kārtībā. Par pārējo darbarīku- tur vienkārši nav kam salūzt.

Var jau teikt, ka dakša paliek dakša, bet, ilgstoši strādājot, var just tās smalkās nianses, kas atšķir labu darbarīku no ne tik laba. Jūtu, ka būs jānomaina arī grābekļi un lāpstas uz kārtīgiem Fiskariem. Galu galā- dārzā jāstrādā ar prieku un labiem instrumentiem.