Šis apskats ir pirmais, kas tapa pilnībā digitāli- bez lapiņām, bez pierakstiem, bez svītrojumiem un remarkām. No datora nācis, datorā palicis. Tur arī visi karodziņi, skicītes un izvilkumi palika. Laikam izglābu ja ne kādu koku, tad vismaz kārkla vicu.

Vēl tik vajadzētu saprast vai izdomāt kā to glīto rss sarakstu ielikt publiskai ņemšanai- vienkāršu saitīti vai kādu pogu, vai vispār sūtīt tikai tiem, kuri tādu vēlmi izsaka? Labi, dzīve parādīs.

Tā kā gadu mijas svētki ir jāgaida visu gadu, tad skaidra ir cilvēku vēlme dalīties priekos, ieteikumos, norādījumos un visā citā, kas saistīts ar svētku svinēšanu, apdāvināšanu vai pašapdāvināšanos. Jau iepriekšējā (vai jau vēl iepriekšāk) bija raksti par grāmatu dāvināšanu. Šonedēļ šo pozitīvo stafeti nes Anete. Ja nu grāmatdāvanas neiet pie sirds, tad var aplūkot Kni bilžrakstu par Jarmarkā piedzīvoto. Gan jau tur mītošajā mākslā būs iespējams atrast ko dāvināt. Ja nu arī māksla nav ierakstīta Ziemassvētku vecīša vēstulē, tad var (varēja) uzdāvināt sev mākslas telpu– svaigi, nule izremontēts, kolektīva kopmīcīšanās un vēl halva.

Labi, tas tomēr ir materiālistisks skats. Vajag arī kaut ko garīgu. Teiksim Jēzus dzimšanas ainiņas vai uzzināt/atkārtot, kādi ir katoļu svinamie svētki.
Bet noteikti ir vēl labāks un cilvēcīgāks veids, kā savu svētkiem un dāvanai paredzēto naudu izlietot- ziedot cilvēkam.

Protams, paralēli svētku gaidīšanas procesam rit arī dzīve parastā, kurā ir gan grāmatas, gan filmas, gan gluži ikdienišķi un pavisam neikdienišķi notikumi.

Teiksim Inta apskatītā grāmata ”Sēnes ir visur” ir tīri piemērota mūsziemai, kad soctīklus daiļo mežā vāktas gailenes. Vai arī aktuālā latviešu autoru kopoto rakstu grāmata ”Mātes piens”.

No politikas laikam ir tikai pāris raksti- Sedlenieka terorista redzēšana un Ata Lejiņa cīņa ar Gazprom. Vēl pie politikas tīri labi iederētos raksts, kuru daiļo sekojošs virsraksts ”Briseles kāpostu kraukšķi”. Varētu būt kaut kas no ES fondiem, vai ES galvaspilsētas birokrātiskiem līdzekļiem. Bet nē- tīra ēšana. Tīra ēšana ir arī Lindas virtuves ierakstā par kūciņām ”Vecrīga” vai Ivetas rakstā par pastu ar kūpinātu lasi.

Ne tik tīra ēšana ir Ksenijas ierakstā, kur viņa eksperimentāli piesmēja gastronomiskos enerģētiķus un otrgala kafijas dzērājus. Jautri un pamācoši. Ne gluži gastronomiskas, bet vēl pie jautrības jāpieskaita Valtera pārdomas.

Laikam liksim mazo punktu ar ceļojumiem- uz Azoru salām, Venēru un matu transplantēšanu.