Virsraksta pirmā daļa nesen tīri skaļi pāršalca lielos un ne tik lielos Latvijas ziņu kanālus. Un kā nu ne- tik daudz mājsaimniecības atstāt bez informācijas ir traka lieta. Un kas esot vainīgs? Vainīgs esot digitālās televīzijas ieviesējs Lattelekom. Proti- Lattelekom ir saņēmis no Latvijas valsts pasūtījumu, lai jau 2012.gadā valsts būtu pilnībā pārgājusi uz digitālo virszemes televīziju. Nesen izskanēja ziņa, ka jau nākamā gada martā LTV7 kanāls jau būs redzams tikai digitālā veidā.

Neilgi pēc tam izskanēja līdzīga informācija par komerckanāliem- ka gan LNT, gan TV3 jau no Jaunā gada varētu pāriet tikai digitālā formā. Lattelekom šādu soli apsveica un mudināja nekavēties. Skaidrs- viņiem jau tas ir bizness un nebūs tik ilgi jāgaida kamēr visi lēnām pāries uz viņu piedāvāto pakalpojumu (ātrāk izpirks dekoderus, ātrāk piepildīsies skatītāju rindas, ātrāk nāks nauda).

Tas viss it kā ir labi, bet tās 100000 mājsaimniecības… Visa problēma ir tajā, ka būs nepieciešama iedzīvotāju līdzdalība šajā pārejas procesā- būs jāiegādājas dekoders (tiem, kuriem vecākas paaudzes televizors) un uztveršanas antena. Tas viss, spriežot pēc Lattelecom sniegtās informācijas varētu izmaksāt apmēram Ls45 (dekoders Ls30 un antena Ls15). Pēc tā viss turpināsies kā līdz šim- ja negribi papildus bonusus, tad viss notiek bezmaksas.

It kā nekas tāds, lai būtu par ko cepties…. ja vien mūsu ekonomika nebūtu uz ”pussešiem” un visiem algai nebūtu veikta apgraizīšana…Cik sapratu no lasītā, tad šīs 100000 mājsaimniecības ir tādas, kur dzīvo pensionāri, maznodrošinātie un šobrīd bez darba vai uz mazas algas esošie. Īsāk sakot tādi, kuri nevar atļauties noskaitīt Ls45 par to, kas nav ēdams vai velkams mugurā.

Tagad par virsraksta otro daļu- es sevi pieskaitīju pie tiem, kuri paliks bez televīzijas. Nav jau tā, ka nevaru samaksāt par nepieciešamiem pribambasiem. Vienkārši jūtu, ka visa šī pāreja ir drīzāk labs signāls, lai atteiktos no televīzijas skatīšanās vispār. Saprotu, ka veciem un vientuļiem cilvēkiem TV kaste varbūt ir vienīgais čoms, kas ar viņu parunā, bet es pagaidām nejūtos ne vecs un vēl mazāk vientuļš.

Līdz šim man likās, ka televīziju lietoju ļoti maz un ļoti neregulāri- ik pa laikam noskatos kādu ziņu raidījumu (kā nu kuru reizi trāpu- LNT, TV3, Panorāma), Domburšovu, 100g kultūras, Zebra, Ekstrasensu cīņas… vēl, ja trāpās kāda filma vai arī kāda no CSI sērijām. Ja trāpās, tad noskatos, ja netrāpos, tad i nedomāju pārdzīvot. Un vēl sporta pārriades- tas laikam būs vienīgais zaudējums, kā dēļ es varētu sabēdāties.

Protams, nav nemaz jau obligāti jāgaida kāds digitāls signāls, lai atteiktos no kreņķu kastes- var mierīgu sirdi izraut antenas vadu jau tagad un televizoru izmantot lietderīgāk- skatīties dvd, spēlēt spēles uz kādas konsoles vai aiznest prom uz šķūnīti. Varbūt, ka tā arī sanāks- vienā dienā paņemšu abus tv (man mājās ir divas kastes- vienu, mazo, vinnēju loterijā) un izbeigšu to televīzijas signālu pārraidīšanas misiju. Pagaidām gan vēl liekas, ka šo procesu var atstāt, lai viss nobeidzas dabiskā kārtā, bez eitanāzijas.

Tas, kas pamatā nāk ārā no šīm kastēm, reti kad ir sirdi sildošs vai citādi noderīgs. Pārsvarā pēc ziņām, pārraidēm, raidījumiem utml organismā paliek skāņa sajūta. Ne tikai no ārpuses jūties kā ar kaku spainīti apliets, bet arī iekšpusē kas ticis. Pēc sporta jau ar dažreiz sanāk škrobe, kad mūsējie zaudējuši, bet tas ātri pāriet. Pāriet, jo zini, ka tas ir sports, cīņa un kādam ir jāzaudē. Bet pēc veselas porcijas sižetu par valsts ekonomiku, ministrijām, deputātiem jūti, ka ķermenī un dvēselē nosēdumi iekārtojas uz palikšanu. Un ir sajūta, ka tā nav cīņa un zaudētājs jau sen ir zināms.

Tā kā nekreņķējaties mīlīši, ja jums nav vēlēšanās vai nauda priekš digitālā laikmeta ieviešanas jūsu mājsaimniecībā- varbūt, ka šādā gadījumā jums sanāks vairāk laika pabūt kopā ar ģimeni vai draugiem, palasīt grāmatu, pastaigāties svaigā gaisā, pasportot. Un varbūt pat sanāks ieraudzīt pavisam citus sižetus, dzīvākus un pozitīvākus.