Latviešu Vinnijs Pūks.
Mīļa bērnības grāmata cilvēka dzīvē var nospēlēt trīs lomas- pirmā, kā mīļa grāmata, ko vecāki lasīja priekšā. Otrā, ka mīļa grāmata, ko pats bērnībā lasa un pārlasa. Un trešā- mīļa grāmata, ko lasi priekšā saviem bērniem vai mazbērniem.
Bet ir vēl viena būtiska loma, ko ne katra bērnības grāmata var nospēlēt- tā ir grāmata, ko pārlasa jau kā pieaugušais un kā pieaugušais to arī uztver- atklājot grāmatā daudz jaunas šķautnes un tajā pat laikā neko nezaudējot no šīs grāmatas bērnības sajūtām.
Kā piemēru minēšu Vinniju Pūku un Mazo Princi. Šoreiz gan ne uz paša pieredzi, bet balstītu tīri uz subjektīviem novērojumiem publiskā telpā. Jo es pats šīs abas grāmatas lasīju jau, varētu teikt, apzinīgā vecumā, līdz ar to man par šīm grāmatām nav bērnību atmiņu. Lai gan mierīgi varu iztēloties kā es šīs grāmatas lasīju bērnībā un kā man tās patiktu un kā es tās uztvertu.
Bet tas, ka augstākminētajos darbos var būt (ir?) saskatāmi dažādi kodēti ziņojumi, domugraudi, dzīves gudrības, utml., es piekrītu. Viss ir atkarīgs kā skatās.
Droši vien pie šim diviem augstākminētajiem darbiem varētu pieplusot vēl kādu. Un to droši var arī darīt (kam tad vēl ir domāta komentāru sadaļa!). Tikai ne kā vienkāršu mīļāko bērnības grāmatu, bet tādu, kas sevi parāda arī kā pieaugušo literatūru.
Šoreiz gan gribētu sašaurināt līdz Latvijas mērogam ( lai būtu precīzāk un netiktu apbižoti trimdas autori, tad- līdz latviešu literatūrai). Tāpēc tagad ir laiks galvenajam jautājumam:
Vai latviešu literatūrā ir savs Mazais princis un Vinnijs Pūks?
Ja man kāds uzdotu šādu jautājumu, es nosauktu Kārļa Skalbes pasakas- Kaķīša dzirnavas, Pasaka par vērdiņu, Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties, …. Uz šiem darbiem es noteikti bērnībā skatījos savādāk, nekā tagad tos pārlasot.
Bet bez Skalbes mums vēl taču ir rakstnieki, kurus lasījām bērnībā- Viks, Grīva, Stāraste, Ērgle, Brigadere, Rainis, Sakse,… .
Kā jums liekas- ir latviešiem savs Vinnijs Pūks? Varbūt ir pat vairāki? Un labāki par Pūku un Mazo Princi? Protams, var arī savā subjektīvā vērtējumā iekļaut arī nacionālpatriotiskas jūtas.
Nu, nezinu- Skalbi, ko Tu mini, es noteikti neuztveru kā bērnu grāmatas (Mazo princi, starp citu, arī). Varbūt tāpēc, ka man bērnībā tās noteikti nepatika un nebija pārlasāmo skaitā. Ērgle gan; vairāk gan tagad atmiņā ataust vizuālais noformējums- foršās Ozoliņa ilustrācijas. Tikai nezinu, vai tagad pārlasot kā pieaugušajam nāktu klāt kaut kas jauns, neskaitot skaistas atmiņas. Kaut kad pusaudža gados vienu laiku intensīvi lasīju un pārlasīju Jūlija Vanaga “Stāstus par Daugavu un Lielupi”. Pieļauju, ka arī tagad varētu būt interesanti- vēsturiskā un ģeogrāfiskā aspektā. Kas vēl? Baltā un Zaļā grāmata, Pastariņa dienasgrāmata, Staburaga bērni… jā, varbūt. Brigaderes DDD gan arī tā kā nebūtu bērnu grāmata, bet lasīju visu biezo “gabalu” jau diezgan agros gados un ar interesi.
Diemžēl, domājot par bērnu un agro pusaudža gadu lasāmvielu, vairāk prātā tomēr nāk ārzemju autori- Kestners, tas pats Pūks, Nils Holgersons, noteikti Žils Verns…
Bet tieši Skalbi liek lasīt skolā jaunākajās klasēs. Pats ar lasīju vēl sīks būdams- patika.
Mazais Princis jau ar tiek lasīts agri (vismaz visi liek, iesaka un lasa priekšā).
Staburaga bērni laikam īsti te nederēs. Pastariņš un Brigadere gan derētu (laikam būtu jāpārlasa :)).
Ērgle jau ar nebūs tā grāmata, kas jau pieaugušam lasītājam atklās ko jaunu.
Nuja, tieši skolas dēļ jau arī Skalbes pasakas izlasīju, bet nu nebija īstajā robā. Laikam turpat, kur Princis un ubaga zēns un Olivers Tvists- nepietiekami saulaini :)
Ā, zini kas- Lazdu laipa varētu būt. Atceros, ka lasīju kādā ceturtajā klasē, tad vidusskolēni likās tādi “baigi lielie”. Pēc tam jau kā vienaudzis varēju novērtēt, tagad atkal pārsvaru ņem vēsturiskais fons un pedagoģiski-psiholoģiskie gājieni.
Parakājos plauktā, internetā un atmiņās- izskatās, ka no Indrānes neko neesmu lasījis.
Nez kāpēc likās, ka Lazdu laipu biju lasījis gan, bet nekas neuzaust atmiņā.
Laikam būs jāsāk lasīt, lai saprastu vai esmu lasījis vai nē :)