Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?

Šo rakstu man nevajadzēja uzņemties rakstīt. Es galīgi nejūtos tam gatavs, bet apzinoties, ka diez vai tuvākajos gados tam būšu gatavāks, nolēmu uzrakstīt. Kazi, varbūt vēlāk būšu spējīgāks vairāk pamatot un arī papildināt sarakstu.

Kā nojaušams, kājas šim rakstam aug no pāris gadus nesenas intervijas ar profesori, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāju Guntu Ancāni. Toreiz, 2017.gada nogalē, viņas izteikumi sacēla kājās gan šo izteikumu atbalstītājus, gan pretiniekus. Pirmie piekrita viņas teiktajam, ka skolu obligātā literatūra skolās sludina bezcerību un nolemtību. Nav īstu un pozitīvu varoņu. Latviešu literatūra ir pilna ar traģiskiem piemēriem. Šāda literatūra nemāca skolēniem būt gudriem, stipriem un varonīgiem. Un tā tālāk.
Savukārt, pretinieki argumentēti skaidroja, ka obligātā literatūra kā tāda jau sen nepastāv un literāros darbus nevajag tā vispārināt. Galu galā literatūras mērķis nav mācīt.

Es sevi pieskaitu pie otrajiem. Vēl vairāk- esmu vairāk kā pārliecināts, ka latviešu literatūra ir pārpilna ar pozitīviem tēliem. Mums ir milzum daudz varoņu, gudru, veiksmīgu, zinātkāru un visādi citādi spēkpilni tēli. Saprotu, ka nav īsti pareizi pliki izoperēt tēlus no paša darba, bet mēģināšu uzskaitīt tos tēlus, kuri ir spēcīgi, varonīgi, nesludina bezcerību vai nolemtību. Gala beigās, ja jau profesore atļāvās tāpat ”izoperēt”, ka Dullais Dauka ir dulls, Cibiņš ir vārgs, Atraitnes dēls nav psihiski kārtībā, Nāves ēnā ir zaudētāju tēma, Lāčplēsis un Kurbads nav patiesi tēli, Kaķīšu dzirnavas ir vaimanu pasaka… tad es varu likt pretī. Man ir jāliek pretī!

Starp citu- vai esat ievērojuši, ka vārgās latviešu literatūras piekritēji parasti aprobežojas tikai ar Cibiņa piesaukšanu? Tāda sajūta, ka vairāk nevienu tēlu nezina.

Tik uzreiz piebilde, ko jau minēju sākumā- tie nebūt nav visi labie tēli. Ir vēl. Pamatā es izvēlējos no to darbu vidus, kuri tika aplūkoti skolā (ja jau cepiens ir par skolas laiku literatūru). Un ne visiem es šobrīd spēju sniegt paskaidrojumus (pārsvarā paļaujos uz atmiņu). Man ir jāizlasa vai jāpārlasa šie darbi, lai katram varētu likt pretī viņu literārā darba raksturojumu un vēstījumu. Varbūt sanāks ar laiku atjaunināt šo rakstu.

Pozitīvie, varonīgie un spēcīgie tēli latviešu literatūrā:

Alīne no ”Vilkaču mantinieces”– spēcīgs tēls ar savu stāju un domu. Nepadodas ne grūtību, ne apkārtējo cilvēku uzspiestā viedokļa priekšā.

Pastariņš no ”Pastariņa dienasgrāmatas”– veiksmīgs, gudrs un prātīgs tēls. Strādā, mācās, mīl dabu un ar savu darbu un gudrību tiek augstos amatos, kurus veic priekšzīmīgi.

Liena no ”Zaļās zemes”– lai arī tiek izprecināta Sveķāmuram, nenokar galvu un neļauj sev darīt pāri. Pat vairāk- kārtīgi iekausta veco un noliek pie vietas sīčus. Kļūst par labu saimnieci un noteicēju ģimenē.

Kaspars Gaitiņš no ”Mērnieku laikiem”– gudrs, taisnprātīgs un godīgs. Nepievērsa uzmanību ļaužu tenkām un nebaidījās paust savu viedokli, lai arī zināja, ka tas vairumam nepatiks.

Liena no ”Mērnieku laikiem”– izskatīga, laipna, prātīga un patstāvīgi domājoša. Ir savs viedoklis un neļaujas citiem to mainīt.

Pēteris Kļaviņš no ”Esmu dzimis neveiksminieks”– lai arī visu laiku viņš skandina, ka viņš ir nelaimes putns, kas dzimis piektdienā 13.datumā, Pēteris ļoti labi pavada laiku laukos, strādā, pieņemas spēkā un apņēmībā būt labākam un čaklākam.

Kristīne no ”Purva bridējs”– nepakļaujas naudas varai un aizspriedumiem, cilvēciska, pārliecināta par savām spējām un spēku.

Mikiņš no ”Mazā Mikiņa lielie darbi”– čakls un izzināt gribošs puika.

Jērādiņa no ”Jērādiņas”– mazs un nespējīgs pilsētas puišelis iepazīst dabu un ir apņēmības pilns strādāt.

Maija no ”Maija un Paija”– čakla, godīga, izpalīdzīga.

Edgars Ceplis no ”Ceplis”– uzņēmīgs, apsviedīgs, viltīgs un izmanīgs. Varbūt ne gluži pozitīvs, bet uzņēmēja krampis ir jūtams.

Jancis un Marčs no ”Staburaga bērniem”– sirsnīgi un jauki tēli, kuri meklē un atrod piedzīvojumus, ne mirkli negarlaikojas un nesūdzas.

Dūņu Rūķītis no ”Zemūdens bara lielā diena”– lai arī mazs, tomēr spēj darīt lielas lietas un glābt pasauli.

Oskars Kļava no ”Zvejnieka dēla”– strādīgs, lepns, uzņēmīgs un gatavs mainīt pasauli neskatoties uz nenovīdīgo centieniem likt sprunguļus viņa riteņos.

Ješka un Andrs no ”Sūnu ciema zēni”– apņēmīgi jaunieši, kuri nesēž rokas klēpī salikuši un ir gatavi doties tālā un bīstamā ceļojumā ceļojumā, lai pašiem un citiem būtu labāk.

Guna no ”Sidraba šķidrauts”– man gribētos no Aspazijas daiļrades izcelt vairāk, bet šoreiz izvēlējos tikai vienu (jāpārlasa viņas darbi rūpīgāk)- tēlu, kuru varētu uzskatīt par paraugu spēcīgas sievietes cīņai par savu vietu pasaulē (atzīšos- šīs frāzes ir lasītas atsauksmēs (atļāvos uzticēties)).

Lāčplēsis no eposa ”Lāčplēsis” un lugas ”Uguns un nakts”– spēcīgs, bezbailīgs, uzņēmīgs, gudrs, varbūt pārlieku emocionāls un paļāvīgs, bet spēka un drosmes ziņā latviešu literatūras pirmrindnieks.

Ar Lāčplēsi arī noslēgšu šo savu nelielo sarakstu. Ja kādam ir laba kandidatūra, tad droši var papildināt komentāros. Jau tagad jūtu, ka šo vajadzēs turpināt ar nopietnāku pieeju. Un vajadzētu arī dot atbildes par profesores izceltajiem ”vārguļiem”, kurus es šoreiz izvēlējos atstāt bez atbildes (pret Lāčplēsi nenoturējos).

Pat nezinu kāpēc ir cilvēki, kuri nemitīgi gaužas par it kā sliktajiem un nīkulīgajiem latviešu literatūras tēliem? Varbūt te vietā ir teiciens- ”tāds tādu atrod”? Manuprāt, latviešu literatūra ir tik bagāta un daudzveidīga, ka ieciklēties uz kaut ko vāju un neaizsargātu (it kā) ir parādīt savu šauro skatījumu uz literatūru kopumā. Un nepavisam negribētu vainot obligāto literatūru. Pat tikai dēļ tās ”obligātuma”. Ja nav vēlēšanās lasīt un skolotāji neparāda ceļu, tad nav brīnums, ka ar varu tūcīta maize sprūst rīklē un jāspļaudās.

Viena hipotēze par šo labo tēlu nevēlēšanos pamanīt latviešu literatūrā man ir- pie vainas ir sievietes. Vairumam netīk, ka labie, spēcīgie un gudrie tēli ir sievietes. Manuprāt, viņas tādas latviešu literatūrā ir stabilā vairākumā, bet neņemos apgalvot. Tāpēc savu nepatiku par gļēvajiem, vārgajiem un bezspēcīgajiem pauž testosteroniskais standarts, jo pieņemts, ka vīrietis ir tas stiprais, aizstāvis, sargs un barotājs. Nevis Edgars, kuru Kristīne izvēlas vilkt ārā no purva. Vai Andrs, kura vietā Liene izvēlas veco Mālnieku. Vai Varis, kurš slinko, gaužas un visu laiku tiek Maijas skubināts.

Manā sarakstā ir tikai daži no tēliem, lai gan ”Zaļajā zemē” un ”Mērnieku laikos” labo tēlu ir daudz. Pat nosacīti ļaunais ne vienmēr izrādās ļauns. Literārajos darbos epizodiski parādās vēl pietiekami daudz labā, stiprā un veiksmīgā.
Latviešu literatūra nav nomācoša, drūma un neveiksmi potējoša. Ne tuvu!