Latvietis vidējais ar prieku uztver ziņas par sev adresētu apzīmējumu- čakls. Priecājas un īpaši izceļ masu medijos teikumus, ka- latvieši ir čakli; ārzemēs latvieši pelna labāk, jo ir čakli; pirmskara aizbraucēji uz amerikām kļuva bagāti pateicoties savam čaklumam; sportisti un dziedātāji ir slaveni, jo ir čakli; utt, utml.

Protams, nevar noliegt ne čaklumu, ne kāda sasniegumu sasniegšanu pateicoties čaklumam. Par to nav ne mazāko šaubu. Tas ir kā āmen baznīcā.

Bet ko mēs dzirdam paralēli tam visam no tiem pašiem masmedijiem? Pie tam- gandrīz vai katru mīļu dienu. Pareizi- izsaka līdzjūtības par darba nedēļas sākšanos. Novēl pacietību (gribēju jau rakstīt ”līdzjūtību”) sākoties pirmdienai. Trešdienā iedod cerību, ka darba nedēļa jau pusē. Ceturtdienā jau borē, ka palikušas vien divas darba dienas. Piektdienā vispār ir furors- pēdējā darbadiena! Vēl mazliet tik jāpastrādā! Paciešamies vēl mazliet. Un tagad pavisam mazliet! Hiphipurrā!

Un papildus tam katras darbadienas izskaņā skandina cik maz stundas atlicis strādāt- Tūlīt jau beigsies! Vēl palikušas pāris stundas! Paciešamies!

Pag, un tas ir izslavētais un pašpatīkamais latvieša čaklums? Drīzāk tas izklausās pēc čaklas brīvdienu vai vēl čaklākas atvaļinājuma gaidīšanas.

Labi, es vēl saprastu, ka to skandina kādas privātas radiostacijas dīdžeji, kuriem maizes darbs ir nedarbdienās likt plates kaut kādos Rīgas lokālos. Tā teikt- paši nevar nociesties tikt pie haltūras (būs nauda) un arī citus kūda jau savlaicīgi noskaņoties (izdot naudu).

Bet tas skan arī no sabiedrisko mediju puses, kuriem it kā vajadzētu rūpēties par tautas labklājību, informētību un morālo stāju. Ziņu dienesta darbinieki novēl priecīgas brīvdienas. Laika ziņu stāstītāji vēl saulainu nedēļas nogali. Sporta apskatnieki- jaukas brīvdienas.

A tā, ka svētdienā visi sasparotos un novēlētu- priecīgu nākamo darba nedēļu! Raženi pastrādāt jaunajā nedēļā! Iesēt zemē vienu graudu veselu! Šiš! Nikā!

Man kaut kā tas viss nelīmējas kopā. Ok, saprotu, ka neba jau kāda balss no radio vai tēvē kādam jauc nost piecgades plānus un demotivē vai veselus kolektīvus.

Bet ja nu tomēr?

Ja nu tomēr kādam (kādiem) šī ikdienas mantra nostrādā un čaklumu izslēdzam jau pāris stundu pirms darbadienas beigām (ko tur strādāt- pa pāris stundām jau tāpat neko neuzspēsim) vai pāris dienu pirms sestdienas (ko tur rauties pa piektdienu (īsā diena) tāpat neuzspēsim- atliekam uz pirmdienu). Paliksim ne tikai skaitliski mazāk, bet arī mazāk čakli.

Var jau būt, ka manas pārdomas un novērojumi ir līki un visa pamatā ir pārlieku čaklā strādāšana un masmediji tikpat čakli aicina visus čakli atpūsties. Balansam.
Vai vismaz čakli gaidīt brīvdienas. Jo latvietis ir čakls. Tāpēc arī jāatgādina par darbadienas beigu tuvošanos. Un par darba nedēļas beigu tuvošanos. Kazi, kāds pārāk čakli strādājot var palaist garām.