Virsrakstam atļāvos pārveidot seno komata teicienu ”nošaut nedrīkst apžēlot”. Apmēram tāda pat sajūta ir lasot līdzcilvēku rakstītos komentārus, soctīklu ierakstus vai sludinājumu aprakstus. Tā ir mistika, kura man nav saprotama. Kā var rakstīt vārdus nepareizi! It kā skolā mācījāmies visi. Protams, var kļūdīties. Jā, var piemirsties viena vai otra lieta, gramatikas likums vai sarežģītāka vārda nozīme. Bet kā var rakstīt ”nau”, ja šis vārds ir teju katrā tekstā un ir skaidri redzams, ka ”nav”? Kā var rakstīt ”bendzīns”, ja visur lasi (uzrakstos, reklāmās, čekos, utt) ”benzīns”? ”Tolete”? ”Mēdīji”? ”Saima”?

Nēsi, nēsmu, jājiet (par iešanu), stūlbs, gūlta, asvalts… piemēru ir tik daudz. Un tie vārdi ir tik vienkārši, bieži sastopami, redzami visur (citos sludinājumos, reklāmu bukletos, vides reklāmās, utt).

Diez kā tas ir dzīvē — tu lasi tekstu, kur ir ”nav”, ”neesi”, bet nospried, ka viņiem tur kļūda un turpini savos sludinājumos rakstīt, ka ”rūsas nau un motors nau beikts”? Vai komentāros, ka ”es nēsmu stūlbs, bet gan saima”? Pamani, ka raksti nepareizi, bet izlem turēt savu stilu? Reflekss, kas iesēdies zemapziņā un neiespējami to izravēt? Vai arī savas gramatikas zināšanas smelies ss.lv lēto bembju pārdošanas sludinājumos?

Pat nelasot grāmatas šie vārdi ir ikdiena. Kā ir iespējams lasīt, redzēt, dzīvot līdzās vārdam ”nav”, bet turpināt lietot ”nau”! Es vēl saprastu, ja nekas nav dzirdēts par propagandu un sanāk uzrakstīt ”propoganda”.

Var jau būt, ka tā ir lasīšanas vaina, kad izlasi to, ko gribi izlasīt, ne to, kas rakstīts. Bet tas šo mistiku nemazina — es šo nespēju aptvert.