Laikam precīzāk būtu bijis, ja virsrakstā liktu- nelasāmais gadalaiks. Jo pamatvilcienos stāsts ir par vasaru. Tā kā savā būtībā vasara jau ir beigusies un it kā ir iespēja pavilkt kaut kādu pēcvasaras svītru, tad velku arī. Šoreiz par lasīšanu.

Droši vien bērnība bija tas laiks, kad es varētu teikt, ka pa vasarām lasīju grāmatas.
Skolas gados vasarā lika lasīt obligāto literatūru. Ja atmiņa neviļ, tad man bija no lasīšanas brīvas vasaras, jo pamatā biju visu obligāto izlasījis iepriekš. Ja kas nebija lasīts, tad improvizēju.

Cik nu ir dzirdēts, tad daudziem vasaras ir ražīgas lasīšanas ziņā- atvaļinājuma laikā lasa, zvilnot pludmalē lasa, bauda labo laiku dārzā un lasa….

Man viss laikam ir pretēji- man vasarā ir pilnīga neraža ar lasīšanu. Nezinu vai pie vainas ir ritms no skolas obligātās literatūras laikiem vai arī mans tagadējais dzīvesritms, bet vasarā grāmatu noturēt rokās man neizdodas. Protams, laiks lasīšanai jau atrodas, bet nevar ne salīdzināt ar rudeni vai ziemu. Pavasaris laikam ir tāds-pa-vidu gadalaiks- it kā lasi, it kā ne pārāk.

Zinu, ka nāks rudentiņis, būs barga ziema, un būs arī laiks grāmatām- lietainie rudens vai tumšie ziemas vakari ar uzviju atdos grāmatām to, ko vasara neļāva.

Kā citiem- ir lasāmie un nelasāmie gadalaiki? Vai vasara ir kas īpašs šajā ziņā?