poliklīnika
Izrādās, ka pat vienkārša lieta, kā asinnodošana poliklīnikā, var nedaudz pabojāt tos dažus dzīves mirkļus, kamēr tas notikums izvējo no prāta. Parasti tas notiek ātri, jo jau labu laiku atpakaļ sev iemācīju, ka citu cilvēku viedoklis un paustā (vai nepaustā) attieksme man ir gandrīz vienaldzīga (”gandrīz”, jo īsu brīdi tā tomēr liek par sevi domāt).
Visa vaina ir manā bērnā. Proti- tas, ka es viņu paņēmu līdzi uz asinsnodošanu. Īstenībā, nemaz i nebija citu variantu- bērns ir pārāk mazs, lai atstātu vienu un man, kā tētim, viņa ir jāuzpasē. Un tā, ka tētim reiz pa reizei ir jāatrādās dakteriem un pie šādām atrādīšanām viņi paģēr arī kādu analīzi klāt, tad skaidrs, ka analīzes došanas brīdī bērns ir jāņem līdzi, jo cits pieaugušais, kam atstāt, pa rokai nebija.

Jā, šādā brīdī noķēru džekpotu– rindas numurautomātā varēju nospiest pogu ”māmiņas ar bērniem” (pareizi, tētiņi ar bērniem jau nekur neiet un nav pelnījuši savu pogu). Un tiku iekšā burtiski uzreiz, apejot tos padsmit cilvēkus rindā. Par to tad arī no vecākās kundzes laboratorijā saņēmu nicinoši novilkto: Viltnieks!
Laikam jau tāpēc, ka 95% no rindā apietajiem bija viņas gadagājuma pensionāres.

It kā mazs bērns ir brīvbiļete un bonuss, ko tā vien visi jaunie vecāki alkst staipīt līdzi. Īpaši jau pa poliklīnikām, kur visādi klepotāji un šķaudītāji izdala savus izdalījumus.
Jā, jā mēs visi, kas apkraujamies ar sīčiem poliklīnikās, burtiski starojam par iespēju viņus staipīt līdzi un redzot citus tādus pašus vecākus ar bērniem, draudzīgi un smaidīgi piemiedzam viens otram ar kreiso aci. Redz, mēs esam viltnieki!

Stiepjam bērnus uz poliklīnikām, lai pašiem nebūtu jāstāv rindās. Stiepjam bērnus uz veikaliem, lai varētu nodemonstrēt pārdevējām savu viltību. Atvedam sīčus uz darbu, lai kolēģi redz cik mēs viltīgi. Saslimdinām viņus, lai varētu priekšniekam izprasīt brīvdienu un viltīgi pavārtīties ilgāk pa gultu (aha, pavārtīsies, kā tad!). Ejam uz pastu ar sīci, lai savu viltību parādītu tur rindās stāvošajiem. Sabiedriskajā transportā ar bērnu viltīgi varam sēdēt un nedot beņķi vecākām kundzītēm…. tā laikam varētu turpināt un turpināt. Mūsu viltība ir neizmērojama. Un neba te pie vainas tas, ka vecākiem arī ir kādas vajadzības dzīvē un ne vienmēr iespējams bērnu no tām nošķirt. Patiesībā- bērns nošķiras pats ar laiku. Paaugoties. Līdz tam mēs viltīgi viņus izmantojam poliklīnikās un citur.

Man visu laiku likās, ka mazs bērns ir ļoti smags un atbildīgs pienākums un nebija ne doma, ka tas ir izdevīgums, ko izmantot pie rindu apiešanas. Vienmēr ar apbrīnu skatījos uz jaunajām māmām, kuras stiepj bērnu, savu somu, bērna somu. Vai stumdās ar ratiem pa trepēm, sabiedrisko transportu vai pie ārstiem. Stress, sāpoša mugura, savilkts kakls, ….pat nezinu, kas tur vēl sieviešu cilvēkam var sāpēt pēc šādas fizkultūras. Negribu te līdzināt, kuram pēc tam vairāk sāp mugura- māmām vai tētiem, bet noteikti šādas nicinošas piezīmes sāp abiem.