Ja brīvdienās ūdens nenāk no augšas, tad jāizdara tā, lai tas būtu apakšā. Pēdējā nedēļas nogalē noorganizējām nelielu divdiennieku pa Ventu, maršrutā Kuldīga- Nabas ezers (kempings Nabīte).

Tā kā šis bija ģimenisks pasākums ar maziem bērniem un piepūšamām laivām, tad bijām rēķinājuši, ka divas dienas pilnīgi pietiks šim posmam. Un pietika arī- upē straume bija manāma, pirmajā dienā ik pa laikam uznākošais pretvējš neko daudz nemaisīja un padebešu rasa ar nebojāja ūdens izbraucienu.

Priekšdarbi bija pavisam minimāli- tik vien kā netālu no Virkas muižas (varēja piebraukt pie pašas upes) izkāpt no automašīnām un kamēr lielākā laivinieku daļa pumpē laivas un asina airus, tikmēr šoferi aizdzina daļu automašīnas līdz pārdesmit kilometrus attālajam kempingam Nabīte, kur bija paredzēts finišs. Kempinga saimnieks laipni atļāva atstāt automašīnas stāvlaukumā (Ls1 no automašīnas diennaktī) un izstāstīja kā nepabraukt garām kanālam, kas savieno Ventu ar Nabas ezeru (šo informāciju gan noprasiet, ja plānojat tādu pašu maršrutu, jo ne kanāls, ne norāde uz ezeru nav tik viegli ieraugāmi).

Tālāk šoferi ar vienu automašīnu atgriezās Virkas muižā (naudu par automašīnas stāvēšanu neprasīja) un ceļojums varēja sākties.

Ja šis upes posms būtu jānoraksturo tikai ar divām izvēlēm (interesants vai garlaicīgs), tad es teiktu, ka garlaicīgs. Garlaicīgs tāpēc, ka reti kad krastos pavīdēja kāda smuka ainava- krasta atsegumi, interesanta celtne, koki, krāces…. Faktiski šo varētu dēvēt par lēnu-garu-pūšļojam-un-atpūšamies posmu.

Arī krasti nebija diez ko viesmīlīgi- tādu pirmo nakšņošanas vietu ieraudzījām tikai pirms Abavas ietekas Ventā, bet tā nu bija uz goda- ar soliņiem un galdiņu un vietu teltīm.

Nākamajā rītā, īsi pēc enkuru pacelšanas, mūsu nakšņošanas vietu, zvaniņiem šķindot, apmeklēja ”inspektori”:

Jau pavisam drīz bijām pie Abavas ietekas, no kuras diezgan biezā slānī nāca ārā kanoe ekipāžas.

Pēc tam turpinājās tas pats, kas iepriekšējā- lēnu garu atpūšoties darbinājām airus un pie iepriekšminētām norādēm (pelēka māja, augstsprieguma līnija) sameklējām Nabas kanālu (laikam tā to dēvēja). Šis laikam bija tas grūtākais (cik nu vispār bija grūti) posms- sekls, šaurs un pret straumi. Lai vai kā- tikām līdz kempingam, kur pēc kravāšanās uzsākām atpakaļceļu.

Pa ceļam vēl piestājām Sabilē, lai paskatītos tuvumā uz lupatu lellēm.

P.S.

Ja jums šajā maršrutā ir nepieciešamas glābšanas vestes (tas laikam vairāk ir domāts sīčiem), tad pa ceļam Rendā tās var par Ls1/diennaktī saņemt. Tante ir ļoti atsaucīga un laipna. Man iedeva sīcim vesti pat nepaprasīja ne drošības naudu, ne dokumentus.

turpinājumā vēl dažas bildītes (vakarpusē mēģināšu ielikt vairāk un lielākas bildes iekš picasa):

0