Mēneša sākumā pienāca ziņa, ka vienā pirkumu loterijā esmu laimējis aifonu. Pirmā doma bija- jē, beidzot man ar paveicās! Pēc tam jau sāc domāt- ko man ar to laimestu darīt? Nav jau tā, ka smādēju jaunu tālruni, bet it kā visiem mājiniekiem tālruņi ir gana labi, bet pašam laukdarbnieka dzīvesveids liek izvēlēties pieticīgākus modeļus. Plus vēl tas, ka pieradis pie androīdiem, nu būs jālauzās ābolvidē.

Saņēmu laimestu un kādu nedēļu nomarinēju to atvilktnē, kamēr nonācu pie secinājuma, ka nav ko bremzēt un gan jau lauku darbi aifonam nekaitēs.

Tad nu vienā pēcpusdienā piesēdos pie abiem tālruņiem un ķēros pie visas mobilās iedzīves pārnešanas uz jauno aparātu. Nezinu, kas bija pie vainas- vai nu mani līkie pirksti, vai kāds digitāls klupiens, bet nepārnesās ne tuvu viss, ko vajadzēja. Kontakti aizgāja, whatsapps neaizgāja, programmas neaizgāja (tās saliku atsevišķi), bildes neaizgāja, utt.

Kamēr sēdēju un prātoju, ko darīt, nāca apskaidrība- varbūt man nemaz arī to visu nevajag? Nevajag man tās miljons bildes, vecos vatsapa čatus, kaut kādas senaizmirstas programmas un visu pārējo, kas velkas tev līdzi gadu no gada, no tālruņa uz tālruni. Vienreiz jau jāpārrauj tā digitālā nabassaite un jāatvadās no visiem digitālajiem atkritumiem, kas sen jau pārklājušies ar digitāliem putekļiem. Mēs taču jau sen netaisām fotogrāfijas, lai līmētu foto albumos. Mums ir ieradums pieglabāt tos krājumos- varbūt vēlāk noderēs. Noderēs bildes no pastaigas, video gabaliņš no kāda koncerta, smieklīgs uzraksts vai miljonpiecsimttūkstošastoņdesmitdevītsmukais saulriets. Varbūt vēlāk, pensijas gados, savedīšu kārtībā. Varbūt bērniem un mazbērniem būs interesanti. Nē! Nebūs! Viņiem pašiem jau ir tādu ‘’nezinu-kur-lai-šito-visu-grūž’’ bilžu kaudzes.

Vatsap čati ar vecu un neaktuālu informāciju, veci kontakti, vecas problēmas un to risinājumi…ļoti labs iemesls to visu aizmirst un sākt ar jaunu un tīru tālruni. Paņem to, ko tev vajag tagad un dodies tālāk.