Karikatūra 1925.gada laikrakstā ”Dzirksteles”.

Domāju, ka nemaldīšos savā uzskatā, ja teikšu, ka vārdam ”labierīcības” jau sen sabiedrība ir piedēvējusi tualetes vietu. Proti, ja mēs esam čurātgriboši un gribam izklausīties pieklājīgi, tad laipnā balsī vaicājam — kur te ir labierīcības? Un mums tikpat laipni norāda uz klozetu. It kā sava taisnība te ir. Bet maza.

Vārds ”labierīcība” apzīmē ar ērtībām, priekšrocībām saistītas ierīces, ietaises (piemēram, telpā, celtnē).

”Latviešu valodas vārdnīcā” (Avots, 1987.) skaidrots, ka labierīcības ir ierīces, ietaises, kas rada ērtības. Kā piemēri tur minēti — komunālās labierīcības; dzīvoklis ar labierīcībām.

Mīlenbaha un Endzelīna vārdnīcā šis vārds tiek skaidrots kā priekšzīmīga un labklājīga organizācija; pilsētas, valsts labierīcība.

Uz šo vārdu uzdūros nejauši — kādā grāmatā izlasīju teikumu, kurā vārds ”labierīcības” skanēja ne kā tualete. Tas man lika meklēt šī vārda citas nozīmes. Un te nu bija mazs pārsteigums — izrādās, ka labierīcības tikai sarunvalodā ir tualetes. Latviešu valodā tā nozīme ir daudz plašāka. Varētu pat teikt — cita.

Protams, meklējot internetā kādus ne-tualetes piemērus, es neko prātīgu neatradu. Nolēmu ielūkoties laikrakstos. Un te pamanīju interesantas lietas. Jau no 20.gs sākuma vārdam labierīcības nav nekādas tualetes pieskaņas. Izmantojot šo vārdu, tiek runāts par pilsētas labierīcību (ugunsdzēsēju depo būvniecību, ūdens tvertņu ierīkošanu, sporta laukuma izbūvi, patversmēm, nabagu namiem, utml).

Laikam sanāk, ka kultūras namus un teātrus var saukt par kultūras labierīcībām?

Padomju laikos vārdu ”labierīcības” izmantoja diezgan bieži (un ne kā tualeti) — izremontējot pirti, varēja teikt, ka ”pirts atkal sākusi apkalpot iedzīvotājus, sagādājot tiem vēl vairāk ērtību un labierīcību”.

Liepājā bija Labierīcību iela (līdz 1948.gadam un pēc neatkarības atjaunošanas tā saucās Franču iela), uz kuras atradās Labierīcību kombināts.
”Labierīcību kombināts tika nodibināts 1945.gada maijā, kad bija jāatjauno karā izpostītā pilsēta. Kombināts apvieno ceļu un tiltu saimniecību, dārzniecību, sanitārās aptīrīšanas, apzaļumošanas kolektīvus un citus dienestus”.

It kā skaidrs — viss, kas kalpo ērtībām, vides skaistumam un tiek labi ierīkots, tās ir labierīcības.

Vēl 1985.gadā var lasīt — ”… rīcībā ir dažādas labierīcības — somu pirts ar baseinu, gaisa dzesēšanas mašīna, lēta gāze, elektrība un pods ar ūdensnoraujamo aparātu”.

Apmēram šādā garā periodikā arī atradās vārds ”labierīcības”.

Laika posmā no 1991.gada līdz 1999.gadam var novērot, ka ”labierīcības” pamazām saiet ”tualetē”. Protams, to visu es skatīju virspusēji, uz aci. Apgalvojumam, kad un ka sarunvalodas ”labierīcība” pārņem visu ”labierīcību”, vajadzētu kādu stingrāku skatījumu.

Atkal jau liekas, ka pie vainas būs ārzemju preses ievazājums, jo ārzemju latviešu periodikā ļoti izteikti redzams (atkal — uz aci), ka labierīcības ir tikai tualetes.

Jautājums pārdomām — vai ”labierīcības” atgūs savu ne-tualetes nozīmi vai arī tā oficiāli tiks sašaurināta līdz ”tualetei” (nu, varbūt vēl arī duša/vanna), kā mēs to šobrīd saprotam sarunvalodā, vai arī paliks kā līdz šim — ”uz papīra” viena nozīme, bet dzīvē — tikai tualete?