Labāko grāmatu tulkotāju saraksts.
Reizi pa reizēm Latvijas Radio mani ierosina uz kādām pārdomām, kas lēnām pārtop bloga ierakstā.
Arī šoreiz- jau labu laiku atpakaļ Latvijas Radio 1 uztrāpījos uz interviju ar vienu grāmatu tulkotāju (Dace Meiere?). Intervija bija forša, man patika.
Cita starpā tur tika pieminēts tāds kā tulkotāju fanu klubiņš, mīļākie un nemīļākie grāmatu tulkotāji. Gluži tāpat kā pašiem autoriem. Arī pašai tulkotājai esot savi mīļākie grāmatu tulkotāji, kuru tulkotās grāmatas pērk kaut vai tikai tādēļ, ka tulkojis viens vai otrs no iecienītākajiem tulkotājiem. Vai arī nepērk nemaz, ja tulkotājs iecienītāko sarakstā ir apakšgalā.
Faktiski šī intervija mani kaut kādā mērā mudināja pavērot un piefiksēt arī grāmatu tulkotājus. Pagaidām gan nav vēl izveidojies tāds noturīgs argumentu kopums pēc kuriem es varētu vadīties un teikt, ka viens vai otrs tulkotājs ir dikti labs. Vai arī ne tik labs. Tāpat arī nezinu cik lielā mērā tulkotāja rezultātu ietekmē cilvēki, kas nāk pēc viņa- redaktori, korektori un citi tori.
Te man laika būtu jālūdz palīdzība lasošajiem cilvēkiem- kāds ir jūsu tops? Un arī netops. Vai grāmatu iegādē/lasīšanā vadāties ne tikai pēc autora, žanra, bet arī pēc tulkotāja? Ir tā, ka fanojat par kādu konkrētu tulkotāju, ka ilgi nedomājot pērkat visas viņa grāmatas?
Varbūt, ka tagad un tūlīt uz karstām pēdām ir jāuztaisa šāds saraksts ar labi un ne tik labi iztulkoto grāmatu piemēriem, kuru var mainīt, papildināt, labot? Vai arī tas ir pārāk individuāli (kleita, meita, māte), ka šādam sarakstam praktiskas nozīmes nebūs?
Skaidrs, ka grāmatu tulkotājs ietekmē rezultātu un tas nozīmē, ka labs tulkotājs ir kā ISO sertifikāts un garantija labam rezultātam, tāpēc nebūtu pareizi viņu nenovērtēt vai kā es līdz šim- nemaz i neievēroju.
Spīgana noteikti ierakstās Silvijas Brices fanu pulkā (man pat ir grāmata ar viņas autogrāfu). Ja Brice ir kaut ko tulkojusi, tad tas noteikti ir kaut kas labs un lasāms.
Vēl esmu iecienījusi Daces Meieres un Zanes Rozenbergas tulkojumus, bet viņu vārdus gan neuztveru kā automātisku grāmatas ieteikumu.
Manu nepatiku līdz šim ir izpelnījies tikai Ingus Macats.
Ā, un uz Santas Liģeres tulkojumiem skatos ar zināmām aizdomām.
Nu re- viens Tavs komentārs un maziņš topiņš ar glītu sadalījumu jau gandrīz ir gatavs :)
Nekādi neietekmējoties no augstāk minētā – Dace Meiere, Zane Rozenberga un Silvija Brice nāk ar kvalitātes zīmi. Tas nenozīmē, ka obligāti pirkšu viņu tulkoto – tas nozīmē tikai plusiņu manā izvēlē pirkt/nepirkt.
Sliktus tulkotājus neatceros, izmetu no galvas. Ceru, ka viņi pazudīs un netrāpīsies pa ceļam.
Mums jau vienīgais tulkotājs, ko uz vāka liek treknākiem burtiem kā autoru ir Brices kundze, kurai pagrabā droši vien raujās kādi 20 pērtiķi ar rakstāmmašīnām, lai satulkotu tos milzu apjomus. Jāatzīst, ka šo sajūsmu es nedalu.
Vienīgā tulkotāja, kuras uzvārdu es speciāli uzmeklēju pēc grāmatas (Nams, kurā..) izlasīšanas un piefiksēju sev ir Māra Poļakova, turklāt izrādījās, ka viņa arī ir tulkojusi “Puķes Aldžernonam”. Tā ka viņa noteikti ir mans Nr.1.
Jā, Māra Poļakova arī. Viņai gan ir tā indeve – rit, rit kolosāls teksts kā pa diedziņu, un piepeši kā pa pieri iebliež kāds acīmredzami neiederīgs arhaisms. Bet visa pārējā teksta dēļ to var pieciest.
Pareizi- uz vāka tulkotājs ar ir manīts. Tik vai tad Silvija Brice tāda ir vienīgā? Jāpapēta…
Ā, pareizi Māra Poļakova arī pie labajiem tulkotājiem, bija piemirsies.
Uz Brices vārdu lielā mērā paļaujos arī tāoēc, ka viņa pati izvēlas (un bieži iesaka izdevniecībām), ko tulkot un mums ar viņu labi gaume sakrīt.
Vēl man šķiet, ka uz vāka esmu arī Rozenbergas vārdu redzējusi, bet naudu es uz šo minējumu neliktu.
Par Brices tulkojumiem esmu lasījis arī ne pārāk slavinošas atsauksmes – neatceros, kurā blogā, tāpēc labāk neminēšu, ja nu sanāk kādu nepatiesi apmelot.
Manas absolūtās favorītes ir Dace Meiere un Māra Poļakova – lieliskas tulkotājas un brīnišķīgas personības. Viņu vārdi man ir kvalitātes zīme.
Godīgi sakot, tulkotāja vārdam lielu uzmanību nepievēršu. Pirkt grāmatu tikai tādēl, ka tai ir labs tulkotājs? Nu, tam pa lielam būtu jēga, ja paralēli būtu pieejams viens un tas pats darbs dažādu tulkotāju “radījumā”. Uzmanīties no nekvalitatīviem tulkotājiem būtu lielāka jēga, bet tad, man šķiet, es drīzāk pievērstu uzmanību un izvairītos no izdevniecībām, kuras izdod nekvalitatīvus tulkojumus. Vismaz izdevniecības logo ir pietiekami skaidri redzams jau uz vāka :)
Faktiski vienīgais piemērs, kas uzreiz nāk prātā sakarā ar tulkotāju, ir Eleonora Tjarve. Viņas tulkojumā (laikam no bulgāru valodas) sastapās vārds “esme”. To biš- nevis “klātbūtne”, bet “klātesme”. Man tas šķita diktam precīzi un citur tāds vārds nebija nācis priekšā. Tad nu tas lika iegaumēt arī tulkotājas vārdu.
Es biju nobriedis pirkt Guntara Godiņa tulkotās dzejas gāmatas (laikam jāsaka- atdzejotās), tikai tāpēc, ka tās tulkojis viņš. Dikti jau patika ”Kad gos smei” un arī kaut kad pa radio dzirdētais atdzejojums uzrunāja.
Jā, par atdzejojumiem varētu būt cita runa. Tur jau tikai ar tulkošanu vien nepietiek.
Par to, kā noteikt, vai tulkojums labs:
būtībā jau tas uzreiz ir jūtams lasot. Ideālā variantā lasītājs nemaz nejūt, ka lasa ārzemju autora sarakstītu darbu, tikai personvārdi ir tādi nelatviski :) Lasot visas kļūdas un neprecizitātes ir sajūtamas. Tas ir tāpat, kā klausīties klaviermūziku – nepareizi uzsistas notis ir jūtamas uzreiz, arī tad, ja klausītājs nav profesionāls mūziķis. Labā tulkojumā nedrīkst būt jūtams, ka tulkojis Jānis vai Anna, jo tekstā ir Jānim vai Annai raksturīgi izteicieni un vārdi. Labs tulkojums nav papildināts ar lieku, oriģinālā neesošu tekstu, jo tulkotājam ir bijis grūti precīzi atveidot oriģinālu, un no teksta nav arī izsviests nekas, kas tulkotājam ir licies lieks vai neiederīgs. Te nu uzreiz ir liels akmens metams redaktoru dārziņos, jo tieši viņi ļoti bieži ir tie, kuri lieki noķemmē vai uzbužina.
Un vēl – Latvijā ir ļoti daudz labu tulkotāju un arī sliktu netrūkst, bet dzīvē viss ir tāpat kā anekdotē par žurciņu un kāmīti – abi jauki dzīvnieciņi, tikai vienam tas pīārs ir, bet otram – nav…
Vai tad tulkotājs nevar/nedrīkst pastāvēt uz savu tulkojumu un redaktoram neļaut lieki bužināt tekstu? Vai tad tā nav saskaņota darbība? Kā nekā abi taču liek savus parakstus zem padarīta darba un abi līdz ar to arī atbild.
Tulkotājam ir jāstāv kā mūrim pret ziemeļu vēju un nav jāpadodas, un daudziem tas izdodas (Brices tulkojumi, piemēram, tiek principiāli izdoti tulkotājas redakcijā, kas gan reizēm ļauj paslīdēt garām dažām sīkām kļūdiņām). Bet ir daudzi tādi tulkotāji, kuriem galvenais pie savas naudiņas tikt un savu vārdu grāmatā ieraudzīt, un tiem tad arī viss pie astesgala – un tādu diemžēl nav maz.
Tradicionāli normālā tulkotāja līgumā tiek ierakstīts, ka visas teksta izmaiņas ir saskaņojamas ar tulkotāju un bez apstiprināšanas nav publicējamas, tak ne visur tas notiek tik skaisti, un redaktors uzskata, ka pašam Dieviņam pie rokas sēž. Dažbrīd iet vaļā kaujas uz dzīvību un nāvi, un ne vienmēr uzvar tas labākais. Tā nu lasītājs arī dažreiz dabū zilus brīnumus palasīt.
Viena vaina gan ir – mūsdienu kapitālisma laikos vairs nav iespējams tekstu izdreijāt tik smuki kā senāk. Visam jānotiek ātri jo ātri, lai visi varētu nopelnīt, jo par literāriem tulkojumiem nemaz tik daudz nemaksā, un lielās steigas dēļ visādi joki gadās.
Un, ja man būtu kāds jāmin – es teiktu, ka tie ir tie ļaudis, kuri mums latviski dāvājuši Vinniju Pūku un Hariju Poteru. Starp citu, arī Raiņa tulkotajam Grāfam Monte Kristo nav ne vainas. Un atdzejošanas jomā, manuprāt, neviens nespēj pārspēt to, ko savulaik ar franču dzeju izdarīja Klāvs Elsbergs.
Dzirdēts, ka bezmaz tulkošanas etalona godā tiek celts Sodums un viņa darbs pie Uliss.
Raiņa Fausta tulkojumu jau arī sauc par konģeniālu (lai ko tas arī nozīmētu). Vsp ir tā dīvaini ar tiem veclaicīgajiem tulkojumiem. Es, piemēram, diez ko nevaru palasīt jaunāko Monte Kristo izdevumu, jo šķiet, ka nav vairs tā smeķa. Tas pats ar Garkājtētiņu. Bet mani absolūti besī ārā visas klasiskās Ziemassvētku dziesmas. Meldiņi jau feini, bet tas arhaiskais latviskojums- lai dies’ nogrābstās! (Ha!- jesļi na to pošlo- nez, kur viņam tā būtu jāgrābstās?)
Redaktoriem ir liela nozīme, pat ja ideālā gadījumā viņiem nebūtu, ko darīt, jo tulkotājs visu tekstu būtu sataisījis tīru :) Taču tāpatās cilvēkam sanāk kaut ko palaist garām, viņam/i ir ierastas vārdu kombinācijas, mazāk mīlēts stils u.t.t. To tad redaktors var saķīlēt… cita lieta, ka reizēm arī redaktors var pārcensties, kā jau Bumba teica.
Cita iespējamā problēma ir teksta nogludināšanās, jo sevišķi tad, ja oriģināls ir rakstīts “zemā reģistrā” (piem., sarunvalodā). Ja ir kāds slenga vārds vai izteiciens, kuram nav tieša ekvivalenta līdzīgā gala valodas slengā (jo tie parasti ir nabadzīgāki ar nozīmē tuviem vārdiem), tad parasti tiek likts variants no augstāka plaukta. Dažreiz to izdara tulkotājs, vēl dažreiz redaktors, varbūt kādu vēl nomet korektors, jo nav atradis vārdnīcā, un beigās kaut kas no teksta garšas pazūd.
Te nu var minēt visādus brīnišķus piemērus par seksa ainu aprakstu atveidošanu latviski :) It īpaši, ja tulkotājs vai, visbiežāk, redaktors ir sieviete gados.
:) tas gan bija filmas tulkojumā. Oriģinālais teksts: “Es tevi gribu. Es iešu uz tiesu un visu izstāstīšu”. Tulkojums “Es gribu iet uz tiesu”…
Nupat kaut kur nesen trāpījās: “…kā Vimas Vendersas filmā…” Kamo sist- tulkotāju, redaktoru vai korektoru?
Visus pie sienas! :)
Tik un tā seksa apraksti ir pāri visam. Mani joprojām nepamet aizdomas, ka tas pats Grejs angliski runāja un domāja drusku rupjāk un draiskāk…
Bet varbūt tas bija darīts tīšām, lai būtu sajūta, ka esi kulturālu cilvēku kompānijā ;)
manā topā automātiski iesoļo jau pieminētie tulkotāji – Poļakova, Brice, Meiere.
pēdējo, ko esmu piefiksējusi no nekvalitatīviem tulkotājiem, ir Dagnija Dreika. Neko no viņas tulkojumiem palasīt nevaru, bet līdz ko nomainu pret citu tulkojumu – atjēdzos jau grāmatas pusē.
Bez minētās Silvijas Brices topā noteiktu jāiekļauj Ingūna Beķere (starp citu, tulko arī no japāņu valodas, piemēram, kaut vai Murakami un D. Mitchell (kurš cita starpā raksta nenormāli sarežģīti).
Anti-topā pirmajā vietā Guntis Dišlers – palicis prātā varbūt tāpēc, ka dzirdētāks personāžs – burtiski nebija iespējams lasīt viņa tulkoto pāvestu vēsturi.
Esmu GD, pāvestu vēsturi izrediģēja Atēna tā, ka tur nekas pāri nepalika no mana tulkojuma. Garāks stāsts, ne sai vietai, kas un kāpēc
Es labprāt gribētu dzirdēt šo stāstu (lai labāk saprastu tulkotāja- izdevniecības attiecības).
No Jūsu minētajām, manuprāt, izcilas tulkotājas ir Dace Meiere un Zane Rozenberga, patīk Anna Bauga un Milda Grīnfelde. Silvija Brice nepatīk, laikam cita mentalitāte.