Dažreiz man gribas atpakaļ tos laikus, kad Jūrmalas mērus citu pēc cita šņorēja un lika cietumā. Jo tad viņi nepaspēja sataisīt tik lielas šmuces, kādas pilsētā ir vērojamas šobrīd.
Un redzamākā bēda ir Jūrmalas priedes. Kuras drīz varēs dēvēt par neredzamām priedēm. Un ne tikai priedes- visa Jūrmalas zaļā zona tiek nīcināta ārā apbrīnojamos tempos.

Un skumjākais šajā stāstā ir Jūrmalas domes pilnīga ignorance gan uz pilsētas iedzīvotāju protestiem, gan uz nākotnes perspektīvām. Un domes absolūti muļķīgās iedomas, ka pilsētai vajag 65 tūkstošus iedzīvotāju (šobrīd esot 57 tūkstoši) un vienīgā iespēja to esot panākt, ļaujot apbūvēt zaļo zonu (nezinu domes aprēķinus, bet man matemātika saka, ka tas cipars nav sasniedzams). Vēl īpaši ciniska ir piebilde, ka tās būs ”savrupmājas priežu mežā”, kur apbūves blīvums nepārsniegs 12%.

Zemāk parādīšu vienu attēlu sēriju, kur var redzēt kā tiek sagatavota vieta savrupmājām priežu mežā. Visas bildes ir no viena punkta Dāvja ielā, sākot ar 2014.gadu un līdz pat šodienai:










Ir skaidrs, ka pilsētas mežs domei ir tikai utopisko vēlēšanu solījumu degviela ar kuru pārvietoties no viena sasaukuma līdz otram.
Svaigs gaiss? Zaļa pilsēta? Rekreācijas zonas? Nē, neesam ne dzirdējuši, ne redzējuši! Pēc mums kaut vai …ehh, vienalga, kas pēc mums- plūdi, grēki, sasista sile vai, kā pie mums Jūrmalā mēdz teikt- koks ar diviem galiem un vienalga no kura gala šņaukt.

Mežs aiziet, atstādams zaļo elpu pilsētas ielās, vārtos un pagalmos. Tā tur vēl ilgi dzīvos, līdz uzvarēs atkal trokšņi un smakas, bet cilvēki tagad nezina, vai vismaz reizi gadā pilsētā ienāks mežs, zaļš, zaļš mežs… tik zaļš kā nekas cits pasaulē, tik tīrs kā nekas cits pasaulē.