Kokļu koncerta pēcpārdomas.
Vakar sabiju (gandrīz piespiedu kārtā) Lielajā ģildē uz kokļu mūzikas festivālu. Bet šoreiz ne par pašu koncertu. Par blakusparādībām- jautājumu un vērojumu (secinājumu).
Sēžot krēslā un mēģinot ieriktēties daudzmaz ērtāk, sāku domāt par krēslu roku balstiem. Jebšu paroceņiem. It kā krēslam tādu ir divi- katrā pusē pa vienam. Bet, arī blakussēdētājiem tādu ir divi- un vienu viņiem nākas dalīt ar mani. Tā, ka uzliktu elkoņus tikai līdz pusparocenim, lai abiem pietiek, ir nereāli. Vai nu jābūt šauram (rokas gar sāniem, klēpī, uz krūtīm, utml), pusplatam (okupēt vienu paroceni) vai arī izlikt elkoņus pirmajam un tēlot beigtu ledusskapi- neko neredzēt un nedzirdēt. Lai blakussēdētāji ir šauri.
Otra lieta ir mazi bērni koncertā. Man, kā maza bērna tētim, it kā vajadzētu būt saprotošam un iecietīgam pret maziem bērniem un viņu klātbūtni koncertā. Bet! Bet, ne velti jau senie latvieši teica: mazi bērni ir kā pirdiens- savējais netraucē, bet citu reāli besī.
Tikai koncertos tas izpaužas vēl desmitkārtīgi.
Tāpēc es joprojām palieku pie tā (un vakardienas koncerts šo palikšanu tik stiprina), ka mazs bērns uz koncertiem nav laba doma. Protams, ja vien tas nav ģimenisks koncerts ar zaķīšiem, kaķīšiem un sejainām saulītēm skatuves fonā.
Yeah, vārds vietā. Biju uz koncertu kongresu namā nedēļu atpakaļ – Džeimss Morisons ar radio bigbendu. Bija bērni, kas uzvedās klusītēm, bet bija tādi, kuri savā starpā apsprieda telefona aplikāciju nianses – un, jo skaļāka mūzika, jo skaļāk. Un māmiņa, kura bija viņus atvedusi, laiku pa laikam lepni uz viņiem palūkojās – sak’, mani bērni apmeklē kultūras pasākumu…
Tētis dziedāja korī un piedalījās Dziesmusvētkos, tad jau bija biļetes un bija jāiet klausīties. Bet es biju bērns un man sametās garlaicīgi. Pļāpāju ar mammu. Toreiz jau nekas, bet kāds man kauns par to ir tagad, joprojām… !!