Ja rodas vajadzība pēc kaut kā, bet pašam nav prasmes vai iespēju to uztaisīt, tad meklējam cilvēkus, kuri to lietu pieprot. Ja izdodas atrast, tad ir labi- tev ir vajadzīgā lieta un prasmīgajam cilvēkam ir samaksa.

Man it kā izdevās atrast. Bet saruna virzījās tā, ka pēc tās bija cieša pārliecība- savu naudu es te neatstāšu. Nievājoša attieksme tik tāpēc vien, ka man nav vajadzīgs viss komplekts (jo atsevišķas daļas man jau ir, loģiski ir nepirkt vēlreiz to pašu, kas jau ir) bija mazliet aizskaroša. Un neizprotama. Īpaši vēl, ja pats uzņēmums piedāvā pirkt arī nepilnus komplektus.

Arī piemontēt un samontēt varu pats (man ērtāk un ātrāk ir pašam pielikt, nekā ar piekabi vadāt daļas šurpu turpu). Skaidrs, ka viņam sanāk mazāka summa, bet vai tāpēc šie nievājošā tonī atkārtotie ”jā, nu mums jau te tādi paši ekonomisti ik pa laikam zvana…” man būtu jānorij. Ne jau par centiem cīnos, bet saprātīgi izmantoju manā rīcībā esošās detaļas, kuras pretējā gadījumā man mājās turpinās būt par balastu.

Laikam krīze pāri (zinu- nodrāzta frāze) un interese par klientu naudu gājusi mazumā. Jā, un nerunāju ar šādu tādu garlaikotu darbinieku, bet ar uzņēmuma īpašnieku.
Klients atnāk un aiziet. Un nepaliek.