[su_quote]

Alķīmija- māksla vai zinātne?

Alķīmiķi veltīja daudz pūļu, lai atrastu filozofu akmeni, ar kuru no mazvērtīgiem metāliem (svina, alvas, dzelzs un vara) iegūtu viscēlāko un vērtīgāko metālu- zeltu. Citi savukārt par galveno uzskatīja meklēt mūžības eliksīru, ar kuru varētu saglabāt mūžīgo jaunību.
Daudzi uzskati par drūmajiem viduslaikiem ir maldīgi. Ja ir nakts, tad ir arī diena, ja līst lietus, tad pēc tam noskaidrojas un spīd saule. Tāpat arī var teikt ko labu arī par viduslaiku ķīmiju. Meklējot filozofu akmeni, darba paņēmieni arvien pilnveidojās, tika atrastas jaunas vielas un atdalītas no piemaisījumiem. Alķīmiķi iemācījās iegūt etilspirtu, šaujamo pulveri, skābes (slāpekļskābi un sērskābi). Jaunapgūtās zināšanas un prasmes deva iespēju veiksmīgi attīstīt un uzlabot audumu krāsošanu, krāsainā stikla un porcelāna ražošanu, kā arī iegūt metālus un to sakausējumus. Tāpēc mūsdienās alķīmiju uzskata par dabaszinātņu priekšteci.
Alķīmijas perioda beigu posmā slavenais šveicietis Fīlips Aureols Teofrasts Bombasts von Hoenheims, daudziem pazīstams kā medicīniskās ķīmijas jeb jatroķīmijas pamatlicējs, saukts arī Paracelzs (1493-1541), sāka izmantot neorganiskās vielas slimnieku ārstēšanai. Slimības Paracelzs ārstēja ar sāli, sēru un dažādiem metāliem. Viņš tālaika ķīmiju saistīja ar farmāciju un uzskatīja, ka cilvēka veselība ir vērtīgāka par zeltu.
Tajā pašā laikā vācietis Georgs Bauers, saukts arī Agrikola (1494-1555), apkopoja esošo pieredzi un bez alķīmijas mistikas uzrakstīja un izdeva vairākas grāmatas par metālu ieguvi- kā pazīt, iegūt un pārstrādāt derīgos iežus. Viņš aprakstīja arī analīzes metodes, ar kurām varēja noteikt iežus, un izstrādāja metālu iegūšanas tehnoloģijas.

[/su_quote]

Meitai skolā (8.klase) ķīmijā ieskaite. Nekas liels- daži teorijas jautājumi par pirmo nodaļu. Tad nu viņa man iedeva mācību grāmatu un palūdza, lai viņai uzdodu jautājumus no šis pirmās nodaļas un viņa atbildēs. Tāds vienkāršs mācīšanās process. Tad nu es šķiru lappuses un ar acīm meklēju izceltas frāzes, zīmējumus, definīcijas, terminus un apakšnodaļu sākumā vai beigās esošos kontroljautājumus, kurus arī uzdodu viņai atbildēt. Tā nu virzāmies uz priekšu līdz es viņai nolasīju jautājumu- Ko meklēja un atrada alķīmiķi?

Atzīšos- apstulbu pamatīgi. Saprotu, kaut kas ar ķīmijas vēsturi tur ir saistīts, bet tā, ka ķīmijas grāmatā likt jautājumus par to un vēl ielikt aprakstu (skat., attēlu un tekstu augstāk)… tas man bija nepatīkams apstulbums.

Ja jautā mūsdienīgi domājošam un izglītotam cilvēkam par alķīmiju, tad atbilde grozās kaut kur starp pasakām un pseidozinātni. Protams, visi dzirdējuši par mūžīgo jaunību, filozofu akmeni un svina vēršanu zeltā. Kino un beletristikā to apspēlē vai ik katrā otrajā darbā. Bet tie darbi nav mācību grāmata, kas Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrijas apstiprināta 2013.gadā. Toties no kuras mēs gatavojāmies ieskaitei tāda ir.

Es šo attēla tekstu pārlasīju vairākkārtīgi, jo visu laiku mēģināju atrast kur esmu pārpratis izlasīto vai nesapratis uzrakstīto. Mēģināju šo tekstu saprast bez īpašas piekasīšanās. Neizdevās.

Pirmā rindkopa jau ir pilnīgs bleķis. Un trakākais, ka nekur tālāk tā netiek apgāzta vai paskaidrota (ka tā ir pasaka).
Otra rindkopa ir vēl traģiskāka- kā no mācītāja runas ņemta. Pēdējais teikums ”Tāpēc mūsdienās alķīmiju uzskata par dabaszinātņu priekšteci.”, manuprāt, vispār ir zaimošana.

Var jau būt, ka es pārlieku emocionāli reaģēju uz neveikli sastādītu tekstu. Ja tekstu uzskatām par neveiklu. Var jau būt. Bet tikpat labi to varētu nodēvēt par lieku mācību grāmatā un kļūdainu četrpadsmit/piecpadsmit gadus vecu pusaudžu maldinātāju. Vai ar nodomu gatavojam horoskopu lasītāju jauno paaudzi, jo cik gan daudz skolēnu spēs šo tekstu kritiski izvērtēt un neuztvert kā mācību vielu?
Un gala beigās- kā jāatbild skolēniem uz virsraksta jautājumu- māksla vai zinātne?

P.S.
Mēģināšu kādā brīvā brīdī pašķirstīt šo mācību grāmatu, lai saprastu tās rokrakstu. Varbūt visa mana nesapratne ir nemācēšanā lasīt šādas mācību grāmatas.

P.P.S.
Tagad mazliet žēl, ka iepriekš nepaburkšķēju par meitas iepriekšējo gadu ģeogrāfijas mācību grāmatu, kurā joprojām iztrūka Dienvidu okeāns. Sāktu veidoties kolekcija.