Ķīmijas mācību grāmata ar alķīmijas piegaršu.
[su_quote]
Alķīmija- māksla vai zinātne?
Alķīmiķi veltīja daudz pūļu, lai atrastu filozofu akmeni, ar kuru no mazvērtīgiem metāliem (svina, alvas, dzelzs un vara) iegūtu viscēlāko un vērtīgāko metālu- zeltu. Citi savukārt par galveno uzskatīja meklēt mūžības eliksīru, ar kuru varētu saglabāt mūžīgo jaunību.
Daudzi uzskati par drūmajiem viduslaikiem ir maldīgi. Ja ir nakts, tad ir arī diena, ja līst lietus, tad pēc tam noskaidrojas un spīd saule. Tāpat arī var teikt ko labu arī par viduslaiku ķīmiju. Meklējot filozofu akmeni, darba paņēmieni arvien pilnveidojās, tika atrastas jaunas vielas un atdalītas no piemaisījumiem. Alķīmiķi iemācījās iegūt etilspirtu, šaujamo pulveri, skābes (slāpekļskābi un sērskābi). Jaunapgūtās zināšanas un prasmes deva iespēju veiksmīgi attīstīt un uzlabot audumu krāsošanu, krāsainā stikla un porcelāna ražošanu, kā arī iegūt metālus un to sakausējumus. Tāpēc mūsdienās alķīmiju uzskata par dabaszinātņu priekšteci.
Alķīmijas perioda beigu posmā slavenais šveicietis Fīlips Aureols Teofrasts Bombasts von Hoenheims, daudziem pazīstams kā medicīniskās ķīmijas jeb jatroķīmijas pamatlicējs, saukts arī Paracelzs (1493-1541), sāka izmantot neorganiskās vielas slimnieku ārstēšanai. Slimības Paracelzs ārstēja ar sāli, sēru un dažādiem metāliem. Viņš tālaika ķīmiju saistīja ar farmāciju un uzskatīja, ka cilvēka veselība ir vērtīgāka par zeltu.
Tajā pašā laikā vācietis Georgs Bauers, saukts arī Agrikola (1494-1555), apkopoja esošo pieredzi un bez alķīmijas mistikas uzrakstīja un izdeva vairākas grāmatas par metālu ieguvi- kā pazīt, iegūt un pārstrādāt derīgos iežus. Viņš aprakstīja arī analīzes metodes, ar kurām varēja noteikt iežus, un izstrādāja metālu iegūšanas tehnoloģijas.
[/su_quote]
Meitai skolā (8.klase) ķīmijā ieskaite. Nekas liels- daži teorijas jautājumi par pirmo nodaļu. Tad nu viņa man iedeva mācību grāmatu un palūdza, lai viņai uzdodu jautājumus no šis pirmās nodaļas un viņa atbildēs. Tāds vienkāršs mācīšanās process. Tad nu es šķiru lappuses un ar acīm meklēju izceltas frāzes, zīmējumus, definīcijas, terminus un apakšnodaļu sākumā vai beigās esošos kontroljautājumus, kurus arī uzdodu viņai atbildēt. Tā nu virzāmies uz priekšu līdz es viņai nolasīju jautājumu- Ko meklēja un atrada alķīmiķi?
Atzīšos- apstulbu pamatīgi. Saprotu, kaut kas ar ķīmijas vēsturi tur ir saistīts, bet tā, ka ķīmijas grāmatā likt jautājumus par to un vēl ielikt aprakstu (skat., attēlu un tekstu augstāk)… tas man bija nepatīkams apstulbums.
Ja jautā mūsdienīgi domājošam un izglītotam cilvēkam par alķīmiju, tad atbilde grozās kaut kur starp pasakām un pseidozinātni. Protams, visi dzirdējuši par mūžīgo jaunību, filozofu akmeni un svina vēršanu zeltā. Kino un beletristikā to apspēlē vai ik katrā otrajā darbā. Bet tie darbi nav mācību grāmata, kas Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrijas apstiprināta 2013.gadā. Toties no kuras mēs gatavojāmies ieskaitei tāda ir.
Es šo attēla tekstu pārlasīju vairākkārtīgi, jo visu laiku mēģināju atrast kur esmu pārpratis izlasīto vai nesapratis uzrakstīto. Mēģināju šo tekstu saprast bez īpašas piekasīšanās. Neizdevās.
Pirmā rindkopa jau ir pilnīgs bleķis. Un trakākais, ka nekur tālāk tā netiek apgāzta vai paskaidrota (ka tā ir pasaka).
Otra rindkopa ir vēl traģiskāka- kā no mācītāja runas ņemta. Pēdējais teikums ”Tāpēc mūsdienās alķīmiju uzskata par dabaszinātņu priekšteci.”, manuprāt, vispār ir zaimošana.
Var jau būt, ka es pārlieku emocionāli reaģēju uz neveikli sastādītu tekstu. Ja tekstu uzskatām par neveiklu. Var jau būt. Bet tikpat labi to varētu nodēvēt par lieku mācību grāmatā un kļūdainu četrpadsmit/piecpadsmit gadus vecu pusaudžu maldinātāju. Vai ar nodomu gatavojam horoskopu lasītāju jauno paaudzi, jo cik gan daudz skolēnu spēs šo tekstu kritiski izvērtēt un neuztvert kā mācību vielu?
Un gala beigās- kā jāatbild skolēniem uz virsraksta jautājumu- māksla vai zinātne?
P.S.
Mēģināšu kādā brīvā brīdī pašķirstīt šo mācību grāmatu, lai saprastu tās rokrakstu. Varbūt visa mana nesapratne ir nemācēšanā lasīt šādas mācību grāmatas.
P.P.S.
Tagad mazliet žēl, ka iepriekš nepaburkšķēju par meitas iepriekšējo gadu ģeogrāfijas mācību grāmatu, kurā joprojām iztrūka Dienvidu okeāns. Sāktu veidoties kolekcija.
Tava burkšķēšana man šoreiz šķiet neizprotama. Kas tev ir neizprotams domā, ka ķīmijas priekštece ir alķīmija? Jebkurai zinātnei ir sava priekšvēsture, formēšanās posms. Tev vienkārši jēdziens ‘alķīmija’ nostabilizējies kā sinonīms sava veida viltus zinātnei, taču mācību grāmata to noformulējusi kā ķīmijas zinātnes sākuma stadiju (šads viedoklis tekstā tiek sīkāk paskaidrots).
Par priekšvēsturi piekrītu, tur neko sliktu nesaku. Es vairāk par pasniegšanu- kāpēc un kāpēc šādi?
Droši vien pārāk emocionāli aizķēra, tāpēc arī burkšķu :)
Bet priecājos, ka manu burkšķēšanu atspēko. Nākamreiz būšu ar ieslēgtu mierīgāku uztveri :)
Runci, tev steidzami jānopērk grozāmgrābslis, kamēr neesi kādam uz ielas pa tāsi sadevis :)
Saki, ka ir tik traki ar mani? :)
Ok- tad māksla vai zinātne?
Runci, pieglaud kažoku! Ja alķīmijas simbolus pārtulko mūsdienu ķīmijas simbolos, tad redzams, ka alķīmiķi pazinuši daudzas “mūsdienu” ķīmiskās reakcijas. Kas meklē, tas atrod, tikai dažreiz nepavisam ne to, kas ir meklēts… kam negadās? Un to, cik nopietni ņemams filozofu akmens vai mūžīgās jaunības eliksīrs, skolotājs stundā, cerams, paskaidro. Lai gan… a ko var zināt… varbūt vēl atklās ar’!
Par vēsturi un izcelšanos es neko nesaku (to +- iepazinis esmu). Tik vien par pasniegšanu. Un neveikli sastādīto tekstu. Bet tas tik tā, manuprāt.
Ja vairumam viss šķiet glīti un pareizi, tad man sirds mazliet mierīgāka :)
Ņūtons, ja kas, bija alķīmiķis. Vai tādēļ mums būtu kaut kādā veidā jācenšas diskreditēt viņa atklājumus?
Es nevienu personu vai atklājumu nevēlos noniecināt tik tāpēc, ka tas tika izdarīts pirms zinātnes oficiālās pasludināšanas par zinātni. Tik vien norādu, ka alķīmija mūsdienās nav zinātne un nespēju saskatīt tai vietu mācību grāmatās. Īpaši vēl tā pasniegtu.
Es saprastu, ja to pasniegtu kā protozinātni (paskaidrojot izcelšanos un attīstību), bet ne kā ”mūsdienās uzskata alķīmiju par dabaszinātņu priekšteci”. Var pārprast.
Uldis: “Protozinātne”. Proto- pirmais, oriģinālais, agrīnais. Tātad agrīnā zinātne, tā, kas ir pirms šodienas zinātnes.
Grāmata: “Dabaszinātņu priekštece”
Es: ar ko protozinātne atšķiras no zinātnes priekšteces?
Uldis: “paskaidrojot izcelšanos un attīstību”
Grāmata: “veltīja daudz pūļu, lai … iegūtu … zeltu. Meklējot … akmeni, darba paņēmieni pilnveidojās … iemācījās iegūt etilspirtu, skābes … Jaunapgūtās zināšanas deva iespēju … iegūt metālus un to sakausējumus”
Es: Vai ir priekšlikumi citam izcelšanās un attīstības aprakstam?
Manuprāt, Runci, ir laiks iedzert buldurjāņus vai ko citu nomierinošu.
Un ja paskatās uz manu rakstīto nedaudz savādāk?! Vai tad tiešām tik grūti? Es taču nenoliedzu vēsturi. Es runāju par mūsdienām. Par nepieciešamību skolā zināt ko meklēja alķīmiķi (filozofa akmeni) un teikt, ka mūsdienās alķīmiju uzskata par dabaszinātņu priekšteci (un ne vārda par to, ka mūsdienās tā ir pseidozinātne).
Un jautājums par to ”māksla vai zinātne?” joprojām ir neatbildēts.
Skolā npeieciešams zināt ko meklēja un kāpēc neatrada alķīmiķi, lai dālderus neatdotu kādam, kas solās to atrast.
Protams! Pilnībā piekrītu.
Tikai to tekstā nolasīt grūti (bet var jau būt, ka tas grūti ir tikai man :)).