Blogā es cenšos nerakstīt ne par politiku, ne par laikapstākļiem un arī ne par karu. Tikai kara gadadienās ielieku savas pārdomas par kārtējo aizvadīto kara gadu (te var lasīt pirmās un te otrās gadadienas pārdomas).

Šogad man gribējās uzrakstīt kaut ko pozitīvu. Kaut ko, kas varētu būt vērtējams ar pluss zīmi. Jā, man viegli runāt par labo kara apstākļos, jo ne es karoju, ne man jādzird šāvieni un sprādzieni. Saprotu, it kā tas nebūtu pareizi- kamēr tepat blakus norit karš, bet tomēr gribējās saskatīt ko labu. Piemēram, mums tagad visās skolās bērni mācās vienā valodā, Uzvaras parks kļuvis par mūsu valsts sastāvdaļu, un vēl viena otra pozitīva lieta.

Bet pēdējo nedēļu politiskie notikumi lika aizmirst to labo un vairāk lika domāt pragmatiski. Proti, Donalds Tramps dara… nē, šobrīd nevis dara, bet tikai saka visu, lai sabojātu attiecības ar visiem sabiedrotajiem. Tajā skaitā- viņš ultimatīvā tonī draud izvākt arī savu armiju no Eiropas.
Šajā sakarā nākas lasīt ne vienu vien gaužu žēlabu un baiļu pārpilnus rakstus- bez ASV mēs būsim pagalam, Ukraina būs pagalam, viss būs pagalam. Kas, protams, ne tuvu nav taisnība.

Pilnībā piekrītu, ka Eiropai ir vairāk jābruņojas, vairāk jādomā par robežām, modernāku bruņojumu un patriotiskāku sabiedrību. Eiropā jāsākas militārās renesanses laikmetam. Diemžēl, bet tā nu šobrīd ir nepieciešamība. Tas viss ir jādara. Bet ASV spēku klātbūtne nav tik izšķiroša Eiropai, kā to mālē. Arī Ukrainas dienas nav skaitītas, ja ASV tai atteiks bruņojuma piegādes. Cipari rāda, ka abas situācijas būs sāpīgas, bet ne izšķirošas. Ukraina vispār spēja cīnīties jau tad, kad ASV Kongress bremzēja un kavēja piegādes krietna pusgada garumā. Tas bija pusotru gadu atpakaļ. Šobrīd Ukraina kļuvusi daudz spēcīgāka un mazāk atkarīga no citiem.

Pēc dažādiem datiem, ASV ir izvietojusi Eiropā apmēram 80000 karavīru. Lielākais kontingents ir Vācijā 35000, Itālijā 12000 un Lielbritānijā 10000. Protams, ir arī tehnika. Skaidrs, ka tie nav un nebūs vienīgie ASV karavīri, kuri būtu gatavi iesaistīties varbūtēja konflikta gadījumā. Un tikpat skaidrs, ka Eiropas valstu rīcībā arī ir pietiekami daudz karavīru un bruņojuma, lai spētu turēties pretī agresoram. Nav Eiropa tik vāja!

Tas ”Eiropas vājums” vairāk izskatās pēc Kremļa propagandas- jūs ir vājš, jūs ir niecības, tāpēc nekaitiniet vareno kaimiņu, muti ciet un pērkat naftu, gāzi un ko tik vēl ne. Un ļaujiet man sist Ukrainu. Un Eiropa ļāva, vien bikli, pa ķēķa durvīm izsniedza nelielas palīdzības porcijas, visu laiku pār plecu atskatoties uz Krievijas un ASV pusi. Tagad Eiropai laikam pielēca- ne jābaidās no Krievijas, ne arī jāpaļaujas uz ASV.

Īstenībā, Eiropai tie militārie cipari nav nemaz tik slikti. Ne tuvu tādi, lai sauktu to par vāju. Vienīgais mīnuss, ka Eiropa ir daudz valstis un visas ir demokrātiski jākustina un tām demokrātiski savā starpā jāvienojas.
Mēģināju atrast internetā informāciju par Eiropas valstu militāro spēku, bet, atzīšos- nojuku ciparos. Katrā saitē ir cita informācija, katram ir sava skaitīšanas metode un paņēmieni. Bet vienu gan var teikt- lai vai kā skatās un skaita, Eiropai kopā ir ievērojams militārais spēks.
Labi, ciparus te var saukt daudz un dikti. Jā, kopā tie veido iespaidīgus skaitļus. Bet šie skaitļi pagaidām tikai nogaida. Lai Eiropa kļūtu jūtami spēcīgāka, jāskatās Ukrainas virzienā. Kā nekā Ukraina arī ir Eiropā. Pie tam lielākā Eiropas valsts (platības ziņā). Un šobrīd arī jāsaka, ka arī militāri spēcīgākā valsts. Ukrainas rīcībā ir milzīgs daudzums militāras tehnikas, munīcijas un 880000 karā rūdītu karavīru. Ukraina šobrīd saražo ap 200000 dronu mēnesī, kurus tā veiksmīgi izmanto militārajās cīņās gan uz sauszemes, gan jūras, gan gaisa kaujās. Ukraina ražo lādiņus un munīciju. Un Ukraina ir pārējās Eiropas sabiedrotais. Gribētos pat te piebilst- Eiropai ir nepieciešams šāds sabiedrotais. Ļoti! Daudz vairāk kā aiz okeāna esošais kolēģis, kurš vismaz tuvākos četrus gadus vairāk rādīs stulbus kumēdiņus un pamatīgi nodarbinās karikatūru zīmētājus un mēmju veidotājus, nekā būs stabils un prognozējams komandas biedrs.

Šobrīd nevaru iedomāties kā paralēli NATO, izveidot arī Eiropas armiju, bet ļoti ceru, ka atbildīgie un gudrie spēs rast risinājumu, kā militāri Eiropai savienoties ar Ukrainu. Ja izdotos atrisināt šo jautājumu, tad mēs varētu aizmirst par Krievijas draudiem vispār. Vienkārši būtu grūti iedomāties, kur nu vēl realizēt kādu plānu, kurš tad reāli spētu apdraudētu mieru Eiropā. Un būtu pilnīgi vienalga cik turpmākos gadus Krievija bruņotos, krātu naidu un draudētu.