Dzīvošana lielā vai ne tik lielā apdzīvotā vietā, neizbēgami ir būšana kopā ar citiem cilvēkiem- cilvēkiem no blakus dzīvokļa, kāpņutelpas, blakusmājas, blakusielas vai tuvākajām lauku sētām. Tas nozīmē satikšanās, sveicināšanās, izpalīdzēšana, parunāšana, utt. Vai arī viss ar pretēju nozīmi. Kā nu sanācis, kā izveidojies un cik lieli introverti te dzīvo.

Kaimiņi. Ļaudis, kurus tu neizvēlies un, kuri neizvēlas tevi. Bet dzīvojat blakus viens otram. Dažreiz pat visu savu dzīvi. Un bieži vien viņus redzi biežāk pat par saviem vistuvākajiem radiem. Tā nu tā dzīve iekārtojusi. Vienlaikus gan jocīgi, gan interesanti.
Arī man ir kaimiņi. Daudz. Jau vairākus gadus liekas, ka viņi ir arī interesanti. Tik interesanti, ka gribot negribot sāc viņus vērot.

Tā vērošana sākās pandēmijas laikā, kad vairāk nācās sēdēt mājās un līdz ar to arī vairāk varēja pamanīt, kas apkārtnē notiek. Un, ja vienreiz pamani, tad jau ievēro visu laiku. Un tad pamani arī kaut ko jaunu. Skaidrs, ka leģendāro visuredzošo tantuku līmeni es vēl neesmu sasniedzis un diez vai sasniegšu, bet šādi un tādi vērojumi ir sakrājušies. Tad nu ir doma, ka varētu ar tiem padalīties blogā. Būs tāds mazs literārs seriāls- vairākas, savstarpēji nesaistītas sērijas, katra ar savu stāstu. Tā- īsi, bezpersoniski un ar nelielu subjektīvu skatījumu. Nevienu neaizskarot un nevienam pāri nedarot. Nu, varbūt tik mazliet piepušķojot vai pieslīpējot. Bet tikai mazliet. Tā, lai stāsts sanāktu vieglāk uzrakstāms un labāk izlasāms. Domāju, ka arī atpazīstams un skaidri norādīts te nebūs nekas. Gandrīz vai varētu teikt, ka turpmākie notikumi varēja risināties jebkurā laikā, jebkurā vietā un arī cilvēki varēja būt jebkuri.

Cik daudz rakstu būs šajā seriālā? Kāds ducis prātā jau ir. Gan jau procesā atcerēšos vēl kādu un gan jau nāks klāt vēl kāds jauns. Skatīsimies. Pirmais turpinājums (cerams) būs jau pirmdien. Nākamie- kad uzrakstīšu. Vai, kā pareizi būtu jāsaka- kad kaimiņi iedvesmos.