Ik pa laikam mani piemeklē apskaidrība par kādu teicienu, notikumu filmā, grāmatā vai dzīvē. Kā teica senie latvieši — žirafei beidzot aizgāja. Tā tas bija arī ar filmu ”Sprīdītis”, kad Sīkstulis teicās iedurt adatu ”līdz acij”, kas beigās izrādījās ne iedurt līdz Sprīdīša acij, bet iedurt rokā līdz adatas acij.
Un tā tas nesen bija ar filmas ”Limuzīns Jāņu nakts krāsā” notikumiem pļavā, kad Jāzeps ar savu bandu ieradās palīgā Tūteru pārim.

Saruna norisinājās starp Dagniju un Jāzepu:

Dagnija: Vai tad Jums kolhozā nav jāstrādā?
Jāzeps: Ko?
Dagnija: Es saku- vai Jums kolhozā nav jāstrādā?
Jāzeps: Ā, man ir. Bet meitenēm brīvdienas.
Dagnija (Ērikam): Viņam smadzenēs ierīkots tā — ”Jūs” tas ir daudz, bet ”tu” tas ir viens.

Es visu laiku šo kadru nesapratu. Nu tā, ka nemaz. Līdz pēdējā pārskatīšanas reizē pieleca — runa taču tur ir par uzrunu un Dagnija ieņirdz, ka laucinieks nav pieklājīgs, neprot manieres un visus uzrunā ar ”Tu”. Un Dagnija uzrunā Jāzepu ar ”Jūs” (vai tad Jums, Jāzep, kolhozā nav jāstrādā?), ne jautā ”Vai tad jums (Jāzepam ar bērniem) kolhozā nav jāstrādā?”.

It kā jau patīkami, ka beidzot man aizgāja, bet no otras puses- cik vēl žirafes atklāsmes mani sagaida? Un kāpēc neaiziet uzreiz?