Kā noprivatizēt bērnu, jeb gājiens pēc pases.

Tā kā bērnam šovasar ir paredzēts izbraukums ārpus valsts, tad skaidra lieta, ka vajag uztaisīt pasi. Jau otro. Pirmā bija pirms kādiem desmit gadiem un derīguma termiņš beidzies (tāpat jau tas bēbis pases fotogrāfijā vairs nav tas padsmitnieks, kas ir tagad). Pazvanīju uz PMLP un apjautājos par līdzi ņemamām lietām: neko, tikai bērnu, bērna veco pasi (starp citu- tā pēc derīguma termiņa beigām bija jānodod tajā pašā PMLP) un vecāku ar pasi.

Ieradāmies uz pases taisīšanu un te manā grāmatu pārlasījušā un filmu pārskatījušā prātā ienāca doma- un kurš tagad zinās, ka es šobrīd reģistrēju tieši savu bērnu? Lūk, atnācu es te ar vienu meiteni, kuru šobrīd fotogrāfē, kurai noņem pirkstu nospiedumus, kura parakstās topošajā dokumentā,… bet kurš pārliecinās, ka tā tiešām ir tā persona par kuru uzdodas/uzdodu?
Tagad jā- viņa ir piereģistrēta, nofotogrāfēta, daktiloskopēta. Faktiski, jebkura meitene, kuru es būtu atvedis sev līdzi, ar šo brīdi būtu mana meita. Ar manu uzvārdu un pierādāmu dokumentu. Viss, jebkurš bērns desmit minūšu laikā ir privatizēts!

Labi, es saprotu, ka šai manai prātulai ir viens labs pretargumentējošs jautājums- nafig tā jādara?! Atbildes man nav (lai gan izdomāt varētu visu ko). Kā jau teicu- vienkārši no malas skatoties, process ir pārāk viegli apmuļķojams.