Esmu dzimis, audzis un līdz augstskolai arī skolojies Jūrmalā. Vienmēr esmu bijis par un tikai par savu pilsētu. Piedalījos visās vēlēšanās, sekoju līdzi jaunumiem, bēdājos par kārtējiem skandāliem un piebalsoju manabalss iniciatīvām.
Gribu sevi saukt par mēreni aktīvu un mēreni informētu jūrmalnieku. Protams, vienmēr var vairāk. Arī ‘’iet politikā un darīt pašam’’, bet katram ir savi apgriezieni un savs ceļš. Pēdējos gados man ir sajūta, ka mans ceļš tomēr ies uz citu pusi un pamazām no jūrmalnieka pārtapšu par citu -nieku. Un lielā mērā tas ir ‘’pateicoties’’ pēdējo gadu Jūrmalas domes darbam.

Lai arī sirds ir pilna par nebūšanām Jūrmalā, es šoreiz par priekšvēlēšanu gaisotni. Un tā ir drūma. Drūma, jo līdz pat šodienai es tā arī nepamanīju kādu politisko spēku, kurš kaut mazliet būtu piestrādājis pie savas kampaņas, lai vismaz kaut kā atšķaidītu to politisko piedāvājumu, ko Jūrmalā uztiepj teju vai katrs pilsētas stabs. Viena partija nopirkusi visus stendus pilsētā (kurus pati arī uzstādījusi), cita partija salikusi pa krūmiem dažus plakātus, vēl kāds bariņš izmētā pa pastkastēm savus uzsaukumus. Primitīvi un pret vēlētāju necienīgi. Vēl pāris partijas manīju internetā veidojam savus sižetus par pilsētu. Bet… bet tie pamatā bija gaužām gauži. Tāda sajūta, ka bez plāna un vīzijas filmē un liek internetā.

Un partiju cilvēki… kad tika iesniegti saraksti vēlēšanu komisijā, tos izpētīju. Joprojām nevaru saprast- partijām nav pašcieņa un kandidātiem nav paškritika? Varbūt mēs esam nonākuši tajā punktā, kur viss ir iespējams- vēlētāju politiskais sagurums un pie varas esošo politiķu arogance ļauj rasties iespējai pie deputātu beņķiem tikt mazkvalificētiem un mazizglītotiem ‘’beņķieriem’’?

Pagaidām ir sajūta, ka Jūrmalā visi ir samierinājušies ar situāciju, ka koalīcijas partijas un daži populisti viens otru mēģina pārsolīt un nopirkt jūrmalniekus ar pašu jūrmalnieku naudu- kurš nu dāsnāk šķērdēs pilsētas kasi ar dažādiem pabalstiem un atlaidēm. Un nešaubos, ka pārsolīs un nopirks. Zīgerista banāni mūžam ir un paliks. Vēlētājs jau mums izsenis tāds ir- prieks par banānu lielāks, kā pēcāk būs kritiena sāpe paslīdot uz tā mizas. ‘’Nekas,’’ vēlētājs teiks, ”līdz nākamajām vēlēšanām sadzīs.”

No visa veida politiskās reklāmas, lielākās šausmas bija pastkastē. Jā, sportiskas intereses vadīts, es tās visas šausmas arī izlasīju un izpētīju. Man likās, ka partijas avīzes un deputātu kandidātu personalizētās skrejlapas jau būs nomirušas dabīgā nāvē un politiķi vairs neapgrūtinās ļaudis ar nevienam nevajadzīgu atkritumu kalniem. Nekā! Turpinām tāpat, kā gadus trīsdesmit atpakaļ. Jā, visas tās 15000; 30000; 50000 eksemplāru avīzes un lapeles ir slogs dabai un cilvēkiem. Un jēga no tā 0. Pie tam nulle ar mīnusu.

Ja kāds grib būt politiķis, tad vajadzētu sākt ar būšanu par politiķi nedaudz ilgākā laika posmā, ne tikai pāris nedēļas pirms katrām vēlēšanām. Parādiet, ka jums ir informācija par pilsētas būšanām un nebūšanām. Parādiet, ka jums ir arī plāns, kā šīs nebūšanas var izlabot. Parādiet, ka jums ir interese par pilsētas dzīvi. Tad jums būs arī sekotāji. Un vēlētāji.

Citādi mēs jau kuro gadu barojam to vēlētāju, kuram jautājumā par politiku ir tikai viena atbilde- tie paši vēži, tikai citās kulītēs. Jā, vēlētājs ir jābaro ar informāciju, jāizglīto par pilsētu/pagastu/novadu un tad arī sanāks viņu ieinteresēt vispār iet vēlēt. Ja vēlētājam katrās vēlēšanās jāizšķiras vai balsot ar tukšu aploksni, vai balsot par mazāko ļaunumu, tad… tad mums ir lielas izredzes kādreiz izbaudīt to, kas notiek, kad konkrēta masa trāpa ventilatorā.