Man, kā jūrmalniekam, paliek aizvien skumjāk, kad vēroju, kā mana pilsēta tiek apsaimniekota. Pēdējā laikā varbūt pilsētas galvas nemainās tik bieži, kā senāk, toties pamatīgi mainās zaļā zona.

Vēl nesen Jūrmalas dome ar Latvijas Zaļās partijas (ironija ironijas galā) pārstāvi priekšgalā, izdomāja likvidēt kāpu aizsargjoslu. Laikam šobrīd tas ir apklusināts. Tad nolēma izpļekarēt kāpas teritoriju Pumpuros par vecu pamatu tiesu. Arī te ceru, ka ir apstājies. Kauguru mežaparks tika tā izzāģēts un vēl nesenajā vētrā paretināts, ka šobrīd tas tik uz papīra būs mežaparks. Par to plānu apbūvēt Lielupes kāpas un izcirst mežus es pat neizteikšos.


Protams, Jūrmalas domē apstāties neviens nedomā- nule ir izdomāts, ka apbūvēs Poruka prospekta otru pusi. Tur, kur šobrīd atrodas mežs ar divsimtgadīgām priedēm. Kas interesanti- tur jau viena juridiskā persona ir tikusi pie gabala Poruka prospekta un Abavas ielas stūrī. Zonējums ar šim gabalam mainīts… izskatās, ka te tika iedots mazais pirkstiņš.



Un skaidrs, ka plāns nav apstāties tikai ar vienu rindu līdzās prospektam– par to liecina plānā jau izveidotās šķērsielas. Tas nozīmē, ka mauks līdz pat dzelzceļam. Nu kā var tik ļoti nemīlēt savu pilsētu, tās iedzīvotājus un Jūrmalas priedes! Ar bažām gaidu nākamo ideju, lai gan… daudz jau nekas te nav palicis, ko sagandēt.

Skaidrs, kaut kā jau savs elektorāts ir jāpabaro- pensionāriem 150 eiro par zālēm, bezmaksas sabiedriskais transports, 100 eiro skolēniem, 90% atlaide nekustamā īpašuma nodoklim… Kāda te vēl Indrānu tēva filozofija- sētai vajag košuma!
Izskatās, ka Jūrmalas priedes iet pa to pašu skuju taku, pa kuru aizgāja Jūrmalas zemeņu lauki, tradicionālā apbūve un verandotās vasarnīcas. Tas koks posta ne tikai cilvēkus, bet arī Jūrmalu.