Turpinājums jau iesāktai sērijai par grāmatu citātiem. Šoreiz izraksti no Nobela prēmijas laureāta darba:

Gabriels Garsija Markess- ‘’Simts vientulības gadu’’

Gaidās viņa bija zaudējusi gurnu vingrumu, krūšu tvirtumu un atradinājusies no vīriešu glāstiem, taču neskarts saglabājās viņas sirds neprāts.

Un tā viņi tagad dzīvoja pagaistošā īstenība, ar vārdu palīdzību uz mirkli apstādinādami tās zudumu, taču apzinājās, ka tā izdzisīs galīgi, kad aizmirsīsies burtu nozīme.

Viņš patiesi savā laikā bija miris, taču atgriezies šajā saulē, jo nav spējis izturēt aiznāves vientulību.

Un domas tad ieguva tādu skaidrību, ka viņš tās varēja lasīt gan no labās puses uz kreiso, gan otrādi.

Taču neaizmirstiet, ka tik ilgi, kamēr dievs mums dāvās dzīvību, mēs esam un paliekam jūsu mātes un, lai jūs būtu cik lieli revolucionāri būdami, mums tiesības novilkt jums bikses un jūs nomizot, kolīdz jūs mums neizrādat pienācīgu cieņu.

Savas bezgala lielās varas vientulībā apmaldījies, viņš sāka zaudēt virzības apjēgu.

Viņas likstas nav vis vārguma un akluma tumsas pirmās uzvaras, bet izriet no klizmām paša laika tecējumā.

Nediena atnesa arī līdzekļus tās izraisītās nomāktības remdināšanai.

Grāmatas iegādājās nevis tālab, lai iegūtu jaunas zināšanas, bet gan nolūkā tajās rast apstiprinājumu jau zināmajam.

Uz simts vientulības gadiem notiesātām cilvēku ciltīm nav lemts otru reizi parādīties zemes virsū.