Tagad jau diezgan pierasts, ka katru pavasari ir jāizbrīvē laiks hokejam. Sākas laiks, kad pirms spēles tiek runāts par cerībām un iespējām, bet pēc spēles gudri spriedelēts par spēlētāju/treneru/tiesnešu kļūdām (zaudējuma gadījumā) un veiksmi/cīņassparu/gribasspēku (uzvaras gadījumā).

Tikai ir viens mazs ”bet”…

Vai man tikai tā liekas, bet pamazām līdzi jušanas sajūsma noplok. Nav vairs tie fanu pūļi, kas pavada un sagaida hokejistus. Nav vairs Vērmanes parkā saukļi ”Kazahiem pa dirsu” (atvainojos, bet tā tur bija- vārds vārdā. Pats tur biju un bļāvu). Nav kopīgi gājieni uz vēstniecībām (puķītes noliekšana). Nav ….

Var jau būt, ka tas viss ir, tikai tas jau ir nedaudz pierasts un neviens to tā lāga nepamana. Varbūt, ka tauta gaida kādu ”hokejistisku sprādzienu”, kas atmodinātu uz labvēlīgi traku darbību? ”Sprādziens” varētu sekot pēc uzvaras pār spēcīgu pretinieku, iekļūšana spēcīgākajā sešiniekā, cīņa par medaļām…

Personīgi man, ”sprādziena” vietā vairāk prasītos kāda sarežģītāka shēma čempionāta nolikumā, jo šobrīd diezgan jocīgi sanāk- var pietikt tikai ar vienu uzvaru visā čempionātā, lai komanda būtu devītā stiprākā hokeja komanda Pasaulē! Latvijas izlasei ir nepieciešams tikai uzvarēt Itālijas izlasi (starp citu- vai paši itāļi Itālijā maz zina, ka viņiem ir hokeja izlase?) un mēs esam 9.vietā Pasaulē. Tas diez ko nemotivē hokejistus izliet pēdējos sviedrus.

Protams, tam arī ir pluss- varam ar mierīgu pieeju nodrošināt sev dalību arī nākamajā čempionātā.
Tikai, kas ir svarīgāks- paspēlēt hokeju spēcīgā sabiedrībā vai sportiskās intrigas saglabāšana līdz pēdējās spēles pēdējai minūtei? Manuprāt, tādā čempionāta gaisotnē ne tikai spēlētāji, bet arī līdzjutēji svīstu deviņus sviedrus. Lai gan ceļš līdz pašreizējam stāvoklim gan hokejistiem, gan līdzjutējiem bija diezgan sviedrains un šobrīd ir jānoturas šajā sabiedrībā un jākrāj pieredze, lai sagaidot veiksmi varam pasvīst cīņā par medaļām.