Likās, ka nu jau pietiks atkārtoties un nav ko te izpausties par izstādi, kur viss ir vairāk vai mazāk tāpat kā iepriekš un iespaidi būs tādi pat kā iepriekš. Bet ieradumam liels spēks. Tāpēc atkārtošos.

Šoreiz gan pamainīju ieradumu un uz izstādi devos piektdienas rītā. Saprotu, ka nedaudz sevi apdalīšu pie grāmatu maiņas galda (nebūs vēl sanesta kritiskā masa), bet cerēju to kompensēt ar mierīgāku atmosfēru. Naivi cerēju, ka vienpadsmitos no rīta visi vēl gulēs…

Saraksts bija sagatavots, nauda un plāns ar. Sarakstam piegāju vienkārši- ieskicēju, ko gribu pirkt un iepriekšējā vakarā viegli pārsvītroju to, ko varētu paņemt bibliotēkās. Galīgo izvēli atstājot uz vietas.
Tā kā šoreiz nolēmu arī mazliet paklausīties gudras sarunas, tad manos plānos bija arī paviesoties rakstnieka viesistabā, kur bija paredzēta runa par grāmatām un televīziju. Likās labs temats.

Pirmais kā parasti- gājiens ar pilnu maisu pie zviedru galda. Palicis par maisa tiesu vieglāks, veicu pirmo izlūkgājienu pa maiņas grāmatām. Galīgi nekas, ko sirds vai acs prasītu. Tāpēc nolēmu doties pirmajā aplī pamielot acis un novērtēt situāciju. Secinājumi pēc šī apļa- labu grāmatu netrūkst. Ja nav bremzes, tad var atrast daudz un dikti visām gaumēm.

Tā kā pirmais aplis man beidzās pie maiņu galda, tad nogāju gar plauktiem- šoreiz pievērsu uzmanību bērnu plauktam (kurā nez kāpēc bija ielikta Zazī un metro)- tiku pie Dzeltenā dzeņa ordeņa un Annas no Zaļajiem jumtiem.

Pēc tam gāju pēc saraksta un kur mazāk drūzmas- pie LU apgāda paņēmu kultūras migrācijas superķieģeli un pie Jumavas (vienīgo) Kānemana grāmatu. Aizgāju vēl apstulbt pie Zvaigznes stenda. Pie Mansarda paņēmu Zarriņa grāmatu un devos uz rakstnieku viesistabu. Pašu sākumu nokavēju, bet tas sīkums. Bēdīgāk bija pats formāts- saruna notiek trijās valodās ar tulkošanu no un uz ukraiņu valodu. Man tas likās pārāk lēni un līdz ar to pavedienus zaudējoši. Kādu brīdi pastāvēju, tad sapratu, ka šo mans prāts neņem pretī- labāk eju čamdīt grāmatas.

Cerēju kurzemnieku stendā tikt pie kādas izdevniecības Harro von Hirschheydt grāmatas, bet viņiem tādu nav. Pārējā viņu literatūra bija pārāk specifiska manai gaumei (par Džūksti vai Slampi). Aizgāju izlūkot Madris stendu- savīlos Blaumaņa vārdnīcā un devos prom. Pa ceļam maiņas punkts (tiku vēl pie četrām grāmatām), kur ievēroju vienu tipu, kurš jau iepriekšējā izstādē bija iekritis acīs- kārtīgi apbruņojies grāmatu vācējs. Nospriedis, ka netraucēšu puikam puikam pildīt savu mugursomu un maisus (tāpat neko sev nevaru atrast), tad nu devos vēlreiz pie rakstniekiem uz viesistabu, cerībā, ka diskusija būs tikusi uz priekšu un, ja ne ātrums pamainījies, tad vismaz runātāji. Nekā! Joprojām Šlāpins ar ukraini runā un neizskatās, ka tikuši uz priekšu. Pārējos tā arī man neizdevās dzirdēt.

Gribējās vēl pašķirstīt Latviešu valodas aģentūras grāmatas, bet tā kā viņu izkārtojums bija pārāk nepieejams, tad nospriedu, ka man to nevajag. Vispār, par to stendu izkārtojumu daudziem derētu labāk piedomāt- ja netiek pie grāmatu pačamdīšanas, tad var netikt arī pie pārdotas grāmatas.

Zinātnes stendā nonācu pie dilemmas- kuru no dievību grāmatām ņemt- sarakstā esošo Pūteli vai jaunumu no Kursītes? Tā kā kundze man nepalīdzēja izvēlēties, tad nospriedu palikt pie saraksta (un lētākā varianta). Prasīju kundzei par Latvijas vēstures institūta grāmatām- izrādās, ka viņi tādas nedrīkstot tirgot- tikai pašu ceptās. Neko, būs jādodas uz Kronvalda bulvāri pakaļ.

Latvijas Mediju stendā aplūkoju tulkotājas ieteikto Sardu balādi, bet sabijos pirkt- ja nu nav man. Mēģināšu to nomedīt bibliotēkās. Ilgi domāju par Kolimas stāstiem, bet beigās nolēmu neņemt (tagad nožēloju).

Vēlreiz aizgāju tālajā galā pie Zvaigznes lētajām kastēm, kur mazas cenas gan gabalā, gan dzīvsvarā, bet sapratu, ka pārāk liels pūlis spieto ap tām kastēm un man galīgi negribās rīvēties gar citu miesām un dunkāties ar elkoņiem, lai tiktu pie kāda nebūt lasāmā. Apmetu lielo loku gar bižutēriju un slikti smakojošiem kūpinājumiem, aizgāju pie Madris paņemt Latvieši Brazīlijā- uzprasīju kā šī grāmata sasaucās ar Mūža meža maldiem. It kā nekā, cik tik tēma kopīga. Ieteica izlasīt vispirms šo, tad Jūlija Vanaga grāmatu. Tā arī darīšu. Vēl tik gājiens pie Prometeja, lai Burvjiem būtu pilns komplekts un uz māju.

Secinājums:

Grāmatas ir foršas. Skolēnu bari traucējoši. Cilvēki ar ēdienu un kafijas krūzēm pie grāmatām izskatās ļoti neiederoši. Troksnis pārāk liels, lai gan šoreiz nemanīju, ka skatuvēm tas traucētu. Gaļu un bižutēriju neatbalstu joprojām- tad jau labāk viņu vietu iedot grāmatu pārdevējiem, lai var mazliet plašāk izvērsties. Saprotu, ka izdevniecībām vieglāk, kad viss ir kastēs, bet tā rakāšanās līdz elkoņiem pa kastēm ir mazliet nepareiza. Arī attiecībā pret klientiem. Un tie plaukti ar šaurajām caurejām ir tikpat nepareizi- man bija stipri jāpiedomā kur ar savu miesu un katrā azotē pa maisam un somai es tikšu cauri un kur labāk neriskēt. Un programma… ehh. Ja nemainīsies uz augšu, tad … tad es nezinu vai jēga ir šādai izstādei.

P.S.
Žetons Ditai Lūriņai par dzejas lasīšanu, kad, labā un nostādītā aktrises balsī, atskanot dzejas rindām ”Dāmas, mums jāiet pusdienās …” dažas, turpat netālu stāvošās dāmas salēcoši atskatījās vai tik viņas netiek uzrunātas.