Nosaukums: Ziemas pasakas
Autors: Kārlis Skalbe
Izdevniecība: Valters un Rapa
Gads: 2007
LPP: 122

Latvijas kultūras kanons- literatūra

Par grāmatu-
Grāmatā apkopotas Kārļa Skalbes deviņas pasakas.

Pasakas būs jāpārlasa. Apmēram šādi es nodomāju, kad pirms pāris gadiem aizvēru šīs pasaku grāmatas glītos vākus. Gan tāpēc, ka patika, gan tāpēc, ka nespēju īsti uztvert autora domu dažās pasakās. Vēl arī tāpēc, ka grāmata iekļauta Latvijas kultūras kanonā un lasāmsaraksta pildīšanas nolūkā, tā ir jāapraksta arī blogā.

Starp deviņām pasakām ir arī laikam populārākās Skalbes pasakas ”Kaķīša dzirnavas” un ”Pasaka par vērdiņu”. Par milzi, jūras vāravu vai Mūžīgo Studentu tā īsti dzirdēts pirms lasīšanas nebija. Par Pelnrušķītes versiju dzirdējis biju, bet lasīt nebija nācies.
Pierasts, ka pasakas visas ir ar laimīgām beigām (hmm, vai es tikko citēju Prāta Vētru?), bet šoreiz valda pavisam cits noskaņojums. Jā, dažas ir ar laimīgām beigām. Ja tā filozofiski pieiet- visas beigas var uzskatīt par laimīgām. Tik tās skumjas! Tās man liekas bija vai ik lappusē- ķēniņš skumst, kaķītis skumst, Pelnrušķīte skumst, Ansim velns izposta dzīvi, …. Tik šīs skumjas neizraisa grūtsirdību, drīzāk tādu kā līdzjušanu tēliem. Ja tāds bija autora mērķis, tad tas, manā gadījumā, izdevās perfekti.
Šajās pasakās nav nekādas pamācības vai dzīves vērtību piesaukšanas. Viss ir apcerīgs un gandrīz nemanāms, tā, it kā lasītājam pašam būtu jāizlemj, kuram tēlam vai notikumam šajās pasakās būtu jāpiešķir vērtība. Lai gan vienu pamācību man sanāca pamanīt- cilvēkam ir jāprot pietikt.
Lasīju, ka šo krājumu Skalbe sarakstījis būdams ieslodzīts cietumā. Un te tīri vai gribās māt ar galvu un teikt- skaidrs, šo jau nevar uzrakstīt gulšņājot puķu pilnā pļavā klausoties putnu treļļos. Bet tā galvas māšana ir pozitīva- viņam ar to pietika, lai uzrakstītu pasakas, kuras lasa un lasīs vēl ilgi.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.