Grāmata- Viņš ir atkal klāt
Nosaukums: Viņš ir atkal klāt
Autors: Timurs Vermešs
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2014
LPP: 320
Par grāmatu
2011.gadā Hitlers pamodās. Vienkārši, klajumā starp mājām un futbola laukumu. Pamodās un devās tagadējās Berlīnes ielās, lai pārliecinātos, ka ir nepieciešamas izmaiņas. Bet vai vācu tauta tās grib?
Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata: Timurs Vermešs- Viņš ir atkal klāt.
Ar Hitleru ir jābūt uzmanīgam- ne viņu kāds grib rādīt pa televizoru, ne pārdot viņa grāmatas, ne visādi citādi atgādināt par viņu. Bet Timurs Vermešs ņem un uzraksta grāmatu par viņu. No paša nule modušā Hitlera skatu punkta. Un lai cik tas neliktos dīvaini- humora pilnu.
Pat vairāk nekā pilnu. Te varētu bārstīt komplimentus un epitetus vis atlikušā teksta garumā. Bet ko lai dara, ja grāmata patiešām ir tāda!
Labi, balsī smieties varbūt arī neiznāks, bet prātā ķiķināt droši var ik nodaļā.
Var jau būt, ka pats ievads sanācis tāds mazliet samocīts, bet to laikam var norakstīt uz autora vēlmi tā kārtīgāk iesildīt Hitleru pie mūsdienu sabiedrības, tehnoloģijām un šodienas dzīves standartiem (internec!). Bet tāpat bija jautri. It sevišķi skatoties no pusmūža vīreļa skatupunkta, kuram par visu dzīvē svarīgāka ir rases tīrība un žīdu skaita samazināšana.
Bet kā viss stāsts iešūpojās, tā atrauties varēja aizvien grūtāk un grūtāk- interesēja gan Hitlera televīzijas karjera, viņa domas, vērtējumi, klusībā gatavotie saraksti, grūtsirdīgās nopūtas par Bormana klātneesamību… (šis neiztrūkstošais ”Bormans varētu!”- piemēram, par epasta ”Ādolfs.Hitlers@…” atdabūšanu).
Šajos tā dēvētajos ”cīruļos” mani visvairāk kaitina šis drausmīgi labais noskaņojums- it kā viņi jau trīs stundas būtu nomodā un paguvuši iekarot Franciju.
Apmēram šādi, ar vēsturisku atskatu, joki bija tik meistarīgi iepīti, ka nav brīnums televīzijas darbinieku sajūsmai par oriģinālo tēlu, ticamo runu un visu pārējo ko piedēvē māksliniekam nemaz nenojaušot, ka tas ir īstais tēls (cepuri nost grāmatas autora priekšā- tēls bija vairāk nekā pārliecinošs).
Un šis īstais tēls caur satīru lieliski parāda mūsos katrā šādu te mazu fīreru, kuram kremt tas, ka valsti vada nejēga (Vācijas gadījumā tā šobrīd ir ar neglaimojošiem epitetiem apveltīta tante), ”ārprātīgie” staidzina suņus un lasa viņu kakas, turki pārāk daudz savairojušies, plastmasas maisiņi tiek izmantoti nejēgā bieži, papīrs nelietderīgi tiek izmantots nevienam nevajadzīgu reklāmu drukāšanai, stulbi pavāršovi pa televīziju, utt, utjp.
Autors ar ļoti spilgtām humora krāsām izkrāso mūsdienu sabiedrību, tās kāri pēc sensācijām, televīziju aklo dzīšanos pēc reitingiem, peļņas kāri, nemācīšanos no vēstures kļūdām, ticēšanu demagoģijai,… Un ko tur liegties- vēlmi pamodināt fīreru (sevī vai kaut kur pagalmā starp mājām), lai sakārtotu to, kas nepatīk un atgrieztu kaut daļu no to laiku kārtības, jo ”ne viss bija slikti”.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Beidzot darakos arī līdz šitam. Bija dažas grūtības- nez kāpēc vienīgais eksemplārs ir nomales bibliotēkā, nevis centrālajā. Bet atvaļinājumā jau var aizstaigāt arī uz pārupi.
Tā ir- gluži balsī smieties nesanāk, bet humorīgi ir. Vispār tāds gluži cilvēcīgs vīrelis- norūpējies par to, lai netiktu aizskarti viņa padotie. Un satriecoši labi adaptējas situācijā, laikam jau tiešām cilvēka daba neko daudz nav paguvusi mainīties.
Baidos gan, ka Staļinam, ja kas, ietu vēl vieglāk…
Par bibliotēku krājumu veidošanu man ar bieži ir neizpratnes pilni jautājumi. Bet gan jau viņiem viss labāk zināms :)
Staļinu jau paši tagad rok ārā, lai nēsātu uz rokām. Atmiņa ir viena nestabila padarīšana…