Grāmata- Vilna
Nosaukums: Vilna
Autors: Hjū Hovijs
Izdevniecība: Prometejs
Gads: 2014
LPP: 525
Par grāmatu-
Vairāku simtu gadu tāla nākotne, kur ārā valda toksisks gaiss un cilvēki patvērušies milzīgā pazemes elevatorā, kur vairāk kā 100 stāvos viņi dzīvo rūpīgi darot katrs savu darbu sadalīti gan līmeņos, gan kombinezonu krāsās, gan pēc veicamiem pienākumiem. Un galvenais-ievērojot Paktu, noteikumus, kuri elevatorā regulē kārtību un ļauj izvairīties no revolūcijām.
Ik pa laikam gadās kāds, kurš pārkāpj noteikumus vai vienkārši vēlas iet ārā. To sauc par tīrīšanu- viņiem iedod vilnas lupatiņu un ļauj iziet. Viņu dzīve ārā izdzisīs pēc dažām minūtēm.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Hjū Hovijs- Vilna
Laikam manī pēclasīšanas iespaidi ir pārlieku uzkrājušies un tā vien gribas padalīties ar tiem un rindkopā ”par grāmatu” pierakstīt vēl dažus desmitus rindkopu. Bet… kārtējais bet- nevar bojāt citiem pirmatklāšanas prieku.
Cilvēki elevatorā dzīvo mierīgu dzīvi- mehāniķi pa apakšējo līmeni labo, montē, sūknē, ražo elektrību, nedaudz augstāk- Apgādes līmenī, apgādā ar pārtiku, apģērbu, rezerves daļām, IT rūpējas par serveriem un sakariem, un vēl augstāk ir līmenis sava veida izklaidei, kā arī šerifs un mērs.
Cilvēku nostāstos ik pa laikam pavīd stāsti par revolūcijām, bet tas bija tik sen, ka neviens to īsti neatceras. Un arī negrib atcerēties, jo pat niecīgi čuksti var tikt sadzirdēti un tad tu vari tikt izsūtīts tīrīt. Tīrīt ar vilnas lupatiņu smilšu un putekļu noklātos sensorus, kuri iekšā palicējiem ļaus labāk saskatīt to, kas ir ārā. Principā, to var saukt arī par nāvessodu- tikai kāpēc uz nāvi notiesātie savas pēdējās minūtes pavada sparīgi metoties tīrīt sensorus? Īstenībā elevatora cilvēkus tas nemaz neuztrauc- viņiem tā ir kā svētku diena. Viņi dodas uz augšējo līmeni, lai pavērotu ārpusi un nemaz neievēro tos uzkalniņus uz zemes, kuri paliek no sakņupušajiem tīrītājiem.
Jā, elevators ir smalks mehānisms, ar kura palīdzību iekšā esošie cilvēki tiek turēti gan neziņā, gan bailēs, gan nepārtrauktā manipulēšanā. Tiki reti kurš no tiem nojauš to. Nu, varbūt nojauš, bet samiernieciski turpina tādu dzīvi, jo citur jau nav kur iet.
Bet, cik tad ilgi var mierīgi dzīvot- vadzim ir jālūst. Un parādās kāds, kurš uzzina visu patiesību par elevatoru un notikumiem PIRMS.
Tie notikumi pirms elevatora ir arī viena no grāmatas daudzajām odziņām. Nedaudz savādāki, nedaudz biedējošāki, nedaudz aizdomāties liekoši.
Vienīgi, kas mani tracināja grāmatā ir divas lietas- elevatora dziļums un augšējie līmeņi. Var jau būt, ka palaidu garām vai neuztvēru kādu mājienu, bet man prasījās kaut kas paskaidrojošāks un ar cipariem pamatojošs. Tas elevators bija milzīga šahta ar simts četrdesmit (ar astīti) līmeņiem. Bet cik liels/augsts tas līmenis? Ilgi un grūti kāpieni lejup/augšup. Divas dienas kāpj un atpūšas, piekusušas kājas un aizelsušies…. tādi lielumi figurēja, bet metri vai kādi nebūt izmērāmi lielumi nebija. Jā, un kas par kundziņiem dzīvoja augšējos līmeņos? Slimnīca, dzemdību līmenis, mērs, šerifs…. kas vēl dzīvojās pa augšu?
Protams, tie ir sīkumi un kopējo ainu nemaina. Un nemaina grāmatas labo pēcgaršu un vēlmi pēc turpinājuma.
Lai arī esmu izlasījis tikai pirmo no elevatora triloģijas grāmatām, es domāju, ka nekļūdīšos teikdams- ja grāmatplauktā ir vietas trim grāmatām, tad nenožēlosiet, ja rezervēsiet to Elevatora sāgas trim grāmatām- Vilnai, Maiņai un Putekļiem. Ja vietas plauktā nav, tad vienkārši- atbrīvojiet.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Izlasīju abas, kas nu uz šo brīdi latviski ir, bet… nu… nē- lai paliek publiskajā bibliotēkā. Tas gan, ka, otro daļu lasot, vajadzētu turēt pa rokai arī pirmo, lai saskaņotu hronoloģiju. Jo vairāk tāpēc, ka otrās grāmatas stāstījumā pašā par sevi hronoloģija stipri lēkā. Man parasti ir slinkums iegaumēt tās remarciņas par laiku katras nodaļas sākumā, tad nu pēc kādas ceturtās- piektās nodaļas galvā jau ir ķīselis. (Ak, man arī dzīvē ar hronoloģiju ir ķīselis- labāk atceros notikumus nekā notikšanas laiku. Tipa- tas taču nupat vien bija…).
Zinu, ka daudzās recenzijās šis gabals nosaukts par labāko, kāds jebkad bijis, bet es ar tādu apzīmējumu nesteigtos. Varbūt pagadās vēl kas labāks. Bet labs ir, jā, raiti lasās un interesi notur.
Par dziļuma mērīšanu- nu, loģiski spriežot vienam stāvam nevajadzētu daudz atšķirties no stāva augstuma normālā mājā, citādi tā tak būtu baigā izšķērdība. Ja nu vienīgi kaut kur vajag vairāk kaut kādu tehnoloģisko iekārtu izvietošanai. Varbūt te arī kaut kas sanācis tāpat kā ar banknošu skaitu Simukas Sniegbaltītē? :)
Man par to elevatora dziļumu visu laiku mocīja neziņa- ne īsti skaidrs kāpēc tur nav lifts (vietējais ķegums šiem strādāja ar rezervi),… var jau būt, ka tas informācijas un cilvēku kustības ierobežošanas dēļ (mazāk staigā (vai braukā ar liftu), jo vieglāk vadīt pūli); ne arī skaidrs vai līmenis ir 5 vai 50m augsts. Ja tuvāk pie otrā cipara, tad skaidrs, ka kājas var nogurt pa pakāpieniem. Prasījās kāds atskaites mērs savādāk tiešām var aizdomāties par Simukas banknotēm :)
Tas ”labākais, kāds jebkad bijis” jau ir emocijas. Un tas ir pareizi- vajag spert laukā uzreiz pēc izlasīšanas. Citādi- kad norimst prieks, tad galva vēsāka un vārdi piezemētāki.
Par stāvu augstumiem, liftiem un visu pārējo nesaprasto atbildes būs trešajā grāmatā (Putekļi), kurai veikalos vajadzētu parādīties maija pirmajā pusē.
Tagad nevari pačukstēt priekšā? Vismaz par augstumiem :)
Es teiktu, ka viens stāvs + starpstāvu pārklājums ir kādi 8-9 m