Nosaukums: Vilkaču mantiniece
Autors: Ilona Leimane
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2012
LPP: 224

Par grāmatu-
Divu kaimiņu starpā jau izsenis valda naids- kalnā esošie Dievlodziņi vienmēr visās savās neveiksmēs un neizdarībās vainoja lejā esošos Vilkaču saimniekus. Bet jo īpaši saimnieces, kas Vilkačos vienmēr bijušas izmanīgas un darbus pratošas. Tā kā pierādīt viņu vainu savās nebūšanās pierādīt nevarēja, tad ņēma talkā aprunāšanu un sāka vilkaču saimnieces dēvēt par raganām. Un necik ilgi nebija jāgaida, kā viss pagasts Vilkačus dēvēja par pesteļu un raganu perēkli.
Pēc pēdējā Vilkaču saimnieka nāves likās, ka mājas ir zaudējušas savu nelabo slavu un pagasts var atviegloti uzelpot. Bet pie mantas pārskaitīšanas, izrādījās, ka visu mantu un naudu mantojusi Alīne Salna, kura nu kļūst par Vilkaču jauno saimnieci.

Vilkaču mantiniece man kopš bērnības bija Zane Jančevska un tas, ko epizodiski atceros no filmas. Filma laikam jau patika, bet ne tā, lai pieķertos klāt arī grāmatai. Tā arī visu šo laiku dzīvoju ar filmas dotām sajūtām. Izrādās- atkal esmu palaidis garām kaut ko ļoti labu.

Divi saimnieki vienā laikā iesāka savu saimniekošanu kaimiņos- Dievlodziņi kalna galā un Vilkači kalna piekājē. Pamazām Vilkaču saimnieki ar savu prasmīgo saimniekošanu aizgāja tālu priekšā Dievlodziņiem, kuriem tas bija kā dadzis acīs. Tāpēc pēdējie visās savās nebūšanās vainoja Vilkaču saimi un īpaši saimnieces, kuras visas tika uzskatītas par raganām. Tās ar buršanu un nelabām izdarībām no Dievlodziņu kalna visu ripināja lejā savās tīnēs un apcirkņos. Arī lopu slimības un neražas tīrumos biju viņu pirksts. Tā pamazām Vilkaču ”slava” izplatījās visā pagastā.
Pēc pēdējā Vilkaču saimnieka nāves, visiem likās, ka izplēnējusi arī saimniecības sliktā aura. Tomēr, kā izrādījās, Vilkačiem ir mantiniece. Un drīz vien kalna lejā sāka saimniekot Alīne.
Dievlodziņu jaunajam saimniekam Andrejam, tāpat kā visai Dievlodziņu saimei, uz stingrāko noliegts ne tikai sarunāties ar Vilkaču saimi, bet pat skatīties uz to pusi. Bet kā nu neskatīsies, ja Vilkaču saimnieces sarkanā jaka zib acu priekšā.

Laikam jau tāpēc, ka zināma gaita, pats stāsts (lai arī ļoti labs) palika otrā plānā aiz valodas kādā tas izstāstīts. Visi tie vecie vārdi darbam piešķīra to deviņpadsmitā gadsimta beigu noskaņu un klātesamības efektu, ka likās pats visur esmu klāt un visu noskatos. Mazliet jau Jančevska ar Cilinski maisīja manu iztēli šo divu tēlu aprakstos, bet tas laikam tāpēc, ka viņi tik ļoti te ieder.
Pats darbs ir ar tādām mazām daiviņām, kuras katra ir ar savu piesitienu- te par skaudību, te par aklu un bezjēdzīgu naidu, tumsību, trulumu un masas spēku. Gribētos jau teikt- tam laikam raksturīgs, bet… bet, kuram laikam tad tas nebūtu raksturīgs? Droši var izkrāsot mūsdienīgā manierē un nepateiksi, ka darbs mērķēts pirms vairāk kā simts gadiem.
Ko lai te vēl piebilst- manuprāt, izcils darbs un izcila valoda. Būs vien jāpagādā savs eksemplārs, lai ir pa rokai, kad uznāks vēlme vēlreiz ienirt šajā stāstā (tas, ka uznāks, tas ir skaidrs).

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0