Nosaukums: Viena latvieša stāsts mūža svētdienā.
Autors: Gothards Ādolfs Caucis
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2015
LPP: 430

Par grāmatu-
Gotharda Ādolfa Cauča (1889-1964) atmiņas par savu bērnību, dzīvi laukos, dienestu cara armijā un Latvijas valsts dibināšanu un savu darbu gan pašvaldībās, gan ministrijās. Kā arī darbs Ulmaņa vadītajā Latvijā, tam sekojošais Baigais gads un došanās trimdā.

Saite uz izdevēja mājaslapu: Gothards Ādolfs Caucis- Viena latvieša stāsts mūža svētdienā.

Citātbildes var redzēt šeit- #lasu1LatviešaStāsts

Atmiņstāsti laikam ir tas žanrs, kuram es eju klāt ar vislielāko bijību, jo nekad nevar zināt, kas sagaida- vai būs aizraujoša ekskursija pagātnē vai tikai sausi fakti un emocijas savējiem.
Šoreiz, pasteidzoties priekšā izklāstam, varu teikt, ka lasīju vienu no šī gada labākajām grāmatām. Nekautrēšos uzplīties katram un ikvienam ar ieteikumu izlasīt šo darbu.

Autors savu stāstu sāk hronoloģiski- par saviem vecākiem, viņu izcelšanos un apmešanos Valmieras pusē. Tālāk seko viņa bērnība un darbs tēva saimniecībā- ar cūku ganīšanu un kļūšanu par puspuisi. Tālāk jau dienests cara armijā, kuru viņš pavadīja Polijā. Turpat arī ķēra Pirmais pasaules karš. Pēc tam emocijas un dzīve Latvijas brīvvalstī. Darbs pagastos un apriņķos. Pirms tam pabūšana sarkano cietumā, bēgšana, bēguļošana.
Tālāk, kā jau apzinīgam un kārtīga darba darītājam, darbs ministrijā. Tas viņam deva gan iespēju iepazīt Latvijas lauku saimniekošanas dažādās puses un īpatnības, gan arī spiestā kārtā būt klāt pie Krievijas militāro bāzu ierīkošanas Kurzemes jūrmalā, kad Krievija uzspieda Latvijai savu robežu sargāšanu (bija ļoti interesanti palasīt šo notikumu gaitu no dalībnieka skatpunkta).

G.Ā.Caucim izdevies ekselents darbs, kurā var smelties ne tika izpratni par tā laika notikumiem, bet arī mīlestību pret labiem darbiem, labu darbu darītājiem un savu dzimteni.
Viņam izdevies ļoti labā valodā pastāstīt par tiem notikumiem, kas citkārt sausā valodā ir mācīti skolā no vēstures grāmatām. Viņš nebaidās lietām, notikumiem un cilvēkiem dot savus vērtējumus, bet tie nekādā mērā netiek uzspiesti lasītājam. Ja nu vienīgi, kad aprakstīja padomijas iebrukšanu, čekas darboņus un nodevīgi netīrās krievu spēlītes. Te nu gan viņš netaupīja skarbus vārdus un nedeva nekādas atkāpes ne sev ne lasītājam- netaupīja ne spalvu, ne papīru. Tajā pat laikā bija jūtama cieņa pret tiem dažiem padomju armijas virsniekiem, kuri, kā varēja redzēt, karaskolu un audzināšanu izgājuši vēl cara laikā.

Tā īsi nemaz nevar aprakstīt visus to notikumus, kuros viņš bija klāt vai redzēja- ļaužu sajūsma pēc Ulmaņa apvērsuma, baronu augstprātība, dienests cara armijā, Stūra mājas baiso bunkuru izbūve, slēpšanās no čekas un izsūtīšanas, atentāts pret Vili Lāci, Ulmaņa pavēles, satikšanās ar Kirhenšteinu un citiem padomju bļodlaižām, kad viņi vēl nebija tie, kādus tos atceras vēsture. Izsūtīšanas, armijnieku pašnāvības pēc padomju iebrukuma, Masļenku traģēdija, noskaņojums Latgales Dziesmu svētkos, padomju tanku sagaidītāji, un vēl, vēl.
Noteikti ieteiktu izlasīt visiem, kuriem ir vēlme lasīt labā valodā pasniegtus vēsturiskus notikumus un saņemt tā laika cilvēku mīlestību uz savu darbu un savu Tēvzemi.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.