Nosaukums: Vecā jūrnieku ligzda.
Autors: Vilis Lācis.
Izdevējs: Jaunā Daugava
Gads: 2001
LPP: 934

Par grāmatu–
Vidzemes jūrmalā atrodas Zītaru mājas, kurās saimnieko kapteinis Andrejs Zītars, viņa sieva Alvīne un viņu seši bērni. Mierā un pārticībā rit viņu dienas, bērni aug un vecāko- Ingu kapteinis jau ņem uz sava kuģa, lai puikam būtu pieredze pirms došanās uz jūrskolu. Vienā no šādiem braucieniem Zītaru kuģis iekļūst vētrā un nogrimst. Kuģa komanda izglābjas un ar citu kuģi dodas mājup.
Kapteinis Zītars neskumst- rudenī būvēs jaunu kuģi. Lielāku un varenāku. Naudas viņam pietiek.

Bet līdz ar rudeni atnāk arī karš. Un Zītariem, tāpat kā pārējiem latviešiem, nu ir jādomā par iztikšanu un vēlāk arī bēgšanu no kara šausmām uz Sibīriju.

Vecākiem grāmatplauktā bija gan ”Zvejnieka dēls”, gan ”Zītaru dzimta”, gan arī Viļa Lāča kopotie raksti. Bet no visa bara es izlasīju tikai Zvejnieka dēlu (kaut kad sen- jaunībā). Pie ”Zītaru dzimtas” jaunībā tā arī tad nepieķēros un vēlāk jau vairs nebija jēgas, jo tas bija padomju (lasi- ”izlabotais”) izdevums. Tāpat nesanāca noskatīties daudzsēriju filmu ”Zītaru dzimta”- fragmentāri ir kaut kas redzēts, bet tā no A līdz Ž neesmu noskatījies. Iemesls tas pats- agrāk jaunībā ne pārāk interesēja, bet vēlāk nebija jēga.

Nezinu vai šobrīd tas laiks ir jēdzīgāks. Tagad ir tāda kā otrā elpa tiem entuziastiem, kuri grib sazāģēt latviešu rakstniekus pareizajās un nepareizajās pusēs un lasīt ”Pasakas par ziediem”, ”Zaļo zemi” vai kaut ko no Lāča daiļrades var tikt uztverts kā sliktais tonis. Var jau būt, ka starp rakstnieku un viņa darbu jāliek vienādības zīme. Varbūt. Bet varbūt jāļauj darbam dzīvot savu dzīvi. Manas domas, ka nav mums to ievērojamo literatūras dabu tik daudz, lai mēs ar vieglu roku varētu kraut sārtā visu to, ko ar šodienas skatu varam apzīmogot kā ideoloģiski nepareizas rokas rakstītu.

Un ”Veco jūrnieku ligzdu” es sauktu par ievērojamu literatūras darbu. Darbs ar plašu vērienu aptver visu latvisko sāpi, uzvaras, bēdas, lepnumu un traģismu, ko mūsu tauta piedzīvoja Pirmā pasaules kara laikā un pirmajos brīvvalsts gados. Latviskais spīts, neatlaidība, cīņasspars un nesalaužamais gars bija jūtams pat no visbezcerīgāko lappušu rindām (braukšana mājup no Sibīrijas bija izcili attēlota). Tāpat bija milzum daudz dzīves gudrību, filozofija un domas aiz kurām prāts varēja aizķerties un brīdi padomāt. Nav brīnums, ka romāna iznākšana periodikā (un vēlāk grāmatās) bija aizrāvusi tūkstošiem lasītāju ar sekošanu Zītaru dzimtas gaitām. Neatceros vai un kad mana dvēsele tik ļoti priecājās, pārdzīvoja un juta līdzi grāmatā notiekošajam. ”Veco jūrnieku ligzdu” stabili lieku savu mīļāko grāmatu topa augšgalā. Varbūt ne gluži pirmajā vietā, bet, ja būtu jāizvēlas, tad droši ņemtu līdzi uz neapdzīvotu salu.
Šādu darbu spēt uzrakstīt 31 gada vecumā- tas ir patiess talants!

Autors spēja ar vienas dzimtas tēliem parādīt visu to īso, bet ļoti piesātināto vēstures posmu, kurā latvieši spēja pierādīt sev un visai pasaulei, ka spēj karot, cīnīties, braukt jūrā un iekarot cieņu citu acīs. Tajā pat laikā daļa spēja sevi parādīt kā riebīgus cilvēkus un sadistiskus komunistus. Nav brīnums, ka autors 1955.gadā pārrakstīja ”Veco jūrnieku ligzdu”, jo visa plašā Krievzeme bija tik plaši aprakstīta ne no tās labākās puses- nejēdzīgā komandēšana Ziemassvētku kaujās, nevēlēšanās karot un bēgšana no kaujām, kukuļošana, slinkošana, riebīgā čeka, zagšana, dzeršana …

Lai arī romāns ir kā vēstures literārais kurss, visu sanāk uztvert ļoti personiski un katram tēlam sanāk pamatīgi just līdzi. Nu, varbūt Ernestam mazāk, jo autors viņu pataisīja par pamatīgu atkritēju. Vispār ar tēliem Vilis Lācis daudz neauklējās- lai arī katru no tiem viņš uzrakstīja ļoti dzīvu un viegli uztveramu, teju katrs tika pamatīgi ”sists un mērcēts”. Dažiem izdevās turpināt ar paceltu galvu, bet citus tas salauza- knapi iepazīsti un iemīli kādu tēlu, kad tas jau beigts. Apraudāt ar nav ļauts- notikumi iet uz priekšu un nevar zināt, kas gaida nākamajā lappusē. Vienīgais skaidrs, ka katra lappuse būs pilna ar labā valodā uzrakstītu aizraujošu tekstu, kuru ir bauda lasīt. Nezinu vai citiem drīkstu ieteikt šo darbu izlasīt, bet ir sajūta, ka es pie šī darba vēl kādu reizi atgriezīšos. Tur var just to ielikto sirdi un dvēseli.