Grāmata ”Vārnu ielas republika”
Nosaukums: Vārnu ielas republika
Autors: Jānis Grīziņš
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 1999
Lappuses: 248
Par grāmatu-
Lielie nemaz nenojauš, ka Grīziņkalnā atrodas vairākas mazas republikas, kurām ir stingri nospraustas robežas un kārtību tajās nodrošina pašiem sava armija. Vārnu ielas republika nenogurstoši cīnās ar Lipa Tuliana bandu, kas atrodas kaimiņos.
Nemaz nezinu vai jaunās paaudzes bērni maz dzirdējuši par tādu Vārnu ielas republiku. Manā bērnībā šie tēli un vieta bija diezgan populāri. Kā nekā īsi pēc piektā gada revolūcijas strādnieku ģimenes ar savām atvasēm, kuri ne tuvu nav draugos ar žandarmiem. Jā, un palīdz sarkanajiem pagrīdniekiem. Padomju laika ”Kas var būt labāks par šo!”.
Arī filma tika skatīta katru reizi, kad vien to rādīja. Tie bija laiki, kad politiskā doma tur netika tverta. Pietika tik ar puišeļu (un dažu meitiešu) piedzīvojumiem.
Jā, arī avīzē ”Pionieris” tika lasīts šī stāsta komikss. Bet pašu grāmatu neatminos lasījis. Tāpēc arī tā tika ielikta šī gada obligātajā literatūrā.
Laikam jau saturu nav vērts atstāstīt- gan jau katrs būs dzirdējis par Peksi, kurš norija svilpi, par Plakanajiem Zuksera ordeņiem, kas tika izgatavoti turpat uz tramvaja sliedēm, par mātēm cerberiem un noslēpumaino 44.dzīvokli.
Vispār jau jāatzīst, ka puiku (un dažu meitiešu) dzīve tika attēlota gana interesanta un nemaz tik ļoti neatšķiras (varētu neatšķirties) no mūsdienu bērnu dienām. Laikam vienīgi uz kinoteātri par desmit kapeikām nevarētu tikt. Pie tam uz vairākiem seansiem. Jā, un nez vai puikas lasītu pagalmā priekšā citiem puikām kādu, piemēram, Džeka Londona darbu. Vārnu ielas republikā lasīja. Un pat nekautrējās citēt.
Lai arī ”Vārnu ielas republika” ir tīra bērnības grāmata, nav par skādi to izlasīt arī esot nedaudz aiz bērnības. Kā nekā blēņas gribas darīt visiem, tikai daži kautrējas. Tad vismaz var izdzīvot visas tās palaidnības un ne tikai kopā ar grāmatu varoņiem.
Grāmatā vai ik katrā lappusē bija paskaidrojošās remarkas, kas izskaidrotu tā laika puišeļu pagalmu dialektus, kur ikdienas latviešu valoda mijās ar krievu, vācu un franču vārdiem. Tā kā nezināmos un aizmirstos vārdus nebūs jāizlaiž tekstā kā nesaprotamus- būs skaidrs ko nozīmē ķelneris, tīriņdesas, mažīt, forverts, fiks un fertig….
Atzīšos, es biju domājis, ka darbs būs mazliet palabots, jo likās, ka sociāldemokrātiskās strādnieku partijas ideja īsti nelīmējās šajā stāstā (lai gan tā bija maz un tā bija beigās). Nu labi, līmējās, bet ne stāsta mūsdienīgā versijā. Tikai laikam tā vairs nebūtu ”Vārnu ielas republika”.
[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Patiesi grāmata, kurai nebūtu jāpazūd ne no nākamo paaudžu grāmatu plauktiem, ne no esošo paaudžu sirdīm. Der pārlasīt ar pieaugušajiem, lai atcerētos tās mazās lietas, kas spēja kādreiz sagādāt prieku. Jebkura “izlaiduma” cilvēkiem, arī deviņdesmito bērniem, kas esmu es pati.
Diez kā jaunā paaudze skatās uz šo stāstu- tagad tomēr lielākā vērtē ir jaunam mobilajam vai planšetei. Ne kā Grīziņkalna puikām- konfekšu papīrīši un vecs trumulis :)
Ar labām atmiņām par ‘Vārnu ielas republiku’ Jaunatnes teātrī nu taisos ar bērniem iet uz ‘jauno’ izrādi Dailē. ;)
Pareizi, vēl taču bija teātris. Tas gan nav redzēts, bet varētu būt interesanti. Jāparunā ar meitu, varbūt sanāks aiziet kopā.
Aha- divgalvainais tītars. Man ir vecais izdevums- piecdesmito gadu beigas vai sešdesmito sākums (?), kurā paskaidrojumu nav. Laikam tajā laikā šī leksika vēl tika uzskatīta par gana dzīvu. Tā arī skaidri nezinu- kas īsti ir zukseris? :)
Droši vien tajos gados visi visu saprata arī bez paskaidrojumiem.
Par zukseriem- tie nebija paskaidroti. Vai nu jāpieņem, ka tie ir jāsaprot kā ”pogas” vai arī, ka tie vienkārši ir zukseri :)