Nosaukums: Vadonis Munte.
Autors: Botho Keizerlings
Izdevniecība: Zemnieku domas
Gads: 1937
LPP: 269

Botho Graf von Keyserlingk– Monte, der Rebell.,1936.
Tulkojums latviešu valodā- Gaviļu Visvaldis

Par grāmatu-
Herkus Munte ir prūšu vadoņa dēls, kuru kopā ar citu dižciltīgajiem prūšu zēniem, vācu ordenis aizveda uz Vāczemi kā ķīlniekus un, lai audzinātu no viņiem kristiešus. Pēc vairākiem gadiem šīe prūšu jaunekļi tiek atlaisti uz Prūsiju. Bet mierīga dzīve ilgst vien īsu brīdi- pēc nodevīgas ordeņa soģa rīcības, seko prūšu sacelšanās. Visas prūšu zemes- Sambija, Nātanga, Varmija, Barta, Pogezānija, ir gatavas vērsties pret nīsto ordeni. Svētajā Rāmavā par vadoni tiek izraudzīts Munte. Viņa vadībā prūši cīnījās pret ordeni vairāk kā desmit gadus.

Esmu nonācis pie kārtējās grāmatas, kurai sākotnējais plāns bija izlasīt un dot prom, bet saturs izrādījās tik labs, ka bez prātošanas grāmata tiek paturēta plauktā. Šoreiz paturēšanai lielāks nopelns ir ne pašam darbam, bet tulkojumam. Izcila valodas izjūta, izcila māka izdomāt jaunvārdus un izcila precizitāte tos ieliekot tekstā. Mana sajūsma bija tik liela, ka uzreiz ķēros pie pārlasīšanas (jā, izlasīju divas reizes no vietas un vēl mazliet).

Saprotu, es te pārāk aizrāvos ar vārdiem un tulkojumiem. Derētu ar ko piebilsts par pašu darbu ”Vadonis Munte”.

Herkus Munte bija vēl jauns zēns, kad prūši sacēlās pret ordeni. Pēc satriekas, prūšu dižciltīgajiem vajadzēja nodot savus zēnus ordenim, kas vairāku gadu garumā tos mācītu kristīgām vērtībām. Munte, kā valdnieka dēls, nonāca pie bruņinieka Hircala. Viņam Vāczemē klājās labi un viņš iemīlējās Katrīnā, Magdeburgas pilsētas galvas daiļajā meitā. Diemžēl, bet viņas tēvs neatbalstīja Muntes precību piedāvājumu un pēc brīvlaišanas Munte ar savu draugu Auktumu dodas uz Prūsiju.
Tur, īsi pēc viņu ierašanās, tiek nogalināts Muntes tēvs- neģēlīgais soģis Mirabils viņu un vēl 30 vadoņus iemāna savā pilī un, aizbultējot dzīru telpas durvis, viņus dzīvus sadedzina. Tas izsauca plašus nemierus Prūsijā un sākas prūšu sacelšanās, kas ilga vairāk kā desmit gadus.

Lai arī darbu sarakstīja vācbalts, tas ir ļoti korekti attēlots no abām pusēm- ne mirkli nav pārsālīts ar nosodījumiem vienai vai otrai pusei. Gandrīz vai kā vēstures stunda ar romantiski naivu piešprici. Jāpiebilst, ka šī vēstures stunda ir diezgan līdzīga mūspusē dzirdētai (par to vadoņu iemānīšanu un sadedzināšanu, vēl arī zēnu aizvešanai uz Vāczemi).

Kā vēsturiskais romāns ”Vadonis Munte” ir labs — glīti parādītas vācu un prūšu attiecības, goda izjūtas, tradīcijas. Arī kauju ainas. Mazliet gan pietrūka dažu detaļu noslīpēšana, lai labāk varētu uztvert fonu, bet kopumā iespaids ir ļoti pozitīvs.

Un te, pie pozitīvā, īpaši gribētu izcelt tulkotāju Gaviļu Visvaldi, īstajā vārdā Jāni Cimmermani (pēc uzvārda maiņas Jānis Rudums). Cik nu man izdevās atrast informāciju, Jānis Cimmermanis bija Kārļa Ulmaņa privātsekretārs un devās Ulmanim līdzi trimdā, kur 34 gadu vecumā gāja bojā. Pagaidām gan neizdevās sameklēt vēl kādu viņa tulkojumu, bet tas noteikti būtu jāizdara. Puikam bija talants! Ne velti 37.gada žurnālā ”Sējējs” par viņa ”Vadoņa Muntes” tulkojumu ir atzinīgi izteicies recenzijas rakstītājs, beigās vēl izceļot viņa devumu jaunvārdu radīšanā un provinciālismu izmantošanā. Kā jaunvārdu piemēri tur tika minēti- noredze; atceļš; iegansts; atbrīve; uzkoda; skadināt; apkopa; ārdava valoda; apslāga; atriebe; dāvacis; noceļš; atstātne; svētizdare; kailatne. Un beigās vēl piebilde- ”daži no šiem vārdiem iegūs pilsoņu tiesības literatūrā”.

Vairāk par šiem un vēl dažiem vārdiem, kurus es izrakstīju no šīs grāmatas, es uzrakstīšu nākamajā rakstienā. Tur arī paskaidrošu ko katrs no tiem nozīmē.

”Vadonis Munte” ir ne tikai vēsturisks romāns par prūšu sacelšanos ap 1260.gadu, bet arī izcils piemērs, ka latviešu valoda ir ļoti krāšņa un bagāta.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.