uguns un nakts

Nosaukums: Uguns un nakts
Autors: Rainis
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1979
LPP: 190
Latvijas kultūras kanons- literatūra

Par grāmatu-
”Sena dziesma jaunās skaņās”- Andreja Pumpura eposa ”Lāčplēsis” pārfrāzējums.

Kārtējo reizi jādomā vai maz ir vērts ko rakstīt par grāmatu, kuru visi ir lasījuši vai vismaz piedalījušies lasīšanas un analizēšanas procesā (literatūras stundas jau parasti nebastoja). Gan jau literatūras stundās viss ir pārrunāts krustu šķērsu.
Bet mēģināšu. Ne tik daudz uz saturu, kā uz emocijām (tad un tagad).

No savām skolas gaitām es šo Raiņa darbu neatceros. Lai gan ko tur runāt- no Raiņa es atceros tikai ”Lauztās priedes”, jo tas dzejolis visām trim paralēlajām klasēm bija jāskaita pie Raiņa priedēm- gājiens turp, viens skaita, pārējie gaida savu rindu. Kad jau bariņš bija noskaitījis, tad tas pazuda blakus priedēs čiekurkaujās. Pārējie pamazām pievienojās. Kāds jau arī nepievienojās (meitenes), bet tāpat dabūja savu tiesu ar čiekurlodēm.

Vienīgais, ko es no ”Uguns un nakts” atceros bija kaut kur dzirdēta replika: baigais jau dzejnieks tas Rainis- nosper no Pumpura stāstu par Lāčplēsi! Laikam man, tādam jaunāko klašu sīcim, tas Raiņa apvainojums plaģiātismā dziļi pieķērās, ka tā arī nekas no šī darba nepielipa.

Tāpēc, liekot šo darbu lasāmajā sarakstā, nospriedu, ka mēģināšu lasīt gudrāk. Ja jau ”Uguns un nakts” tiek slavēta kā simbolisma paraugs latviešu literatūrā, tad meklēšu simbolus. Pirms darba lasīšanas izlasīju arī citu pārdomas par šo darbu, Melnā bruņinieka tautību un tur slēptajiem simboliem.

Vēl viena bērnības trauma no šī darba (un Lāčplēša vispār) ir Melnā bruņinieka mūžīgā uztveršana par vācu krustnesi. It kā jau tekstā nekur tas nav teikts, ka šis ir vācieties, bet te laikam savu lomu nospēlēja padomju laikos audzinātais pretvāciskums un darba ilustrācijās visur attēlotais vācu krustnesis. Gadus divdesmit ar astīti atpakaļ, ja man kāds jautātu Melnā bruņinieka tautību, tad nedomājot atbildētu, ka viņš bija vācietis. Lai gan tagad es nevaru atminēties nevienu krustnešainu bildi. Pieņemsim, ka tomēr bija.

Ar lasīšanu ”savādāk” man īsti nevedās- pārlieku jau daudz bija tās lietas un vietas, kuras jutu ar savu prātu nesasniedzam. Te varētu minēt veselu gūzmu ar jautājumiem- kāpēc Spīdola ir no čūsku cilts? Un kāpēc viņu audzināja Aizkrauklis? Kāpēc Melnais bruņinieks bija akls un tajā pašā laikā kāvās kā redzīgs? Un vai tiešām viņš simbolizēja krievus, kā ļaunumu un tumsību, kas nāks no austrumiem? Vai Kangara pirmsnāves spļaudekļa uzlaizīšana no latvju virsaiša puses ir kā zīme par mūžīgo ļaunumu savējo vidū vai tur jāsaprot kas cits? Un tā Spīdolas saukšana par Lāčplēša mīļāko bija pamatota vai tikai apsaukājot izsprukusi? Un ja viņa bija galvenā Rīgas noteicēja, tad kāpēc un no kā? Vai 1905.gadā (rakstot šo darbu- pat vēl senāk) Rainis jau būvēja domas par brīvu Latviju vai tikai brīvāku Latvijas guberņu Krievijas impērijas sastāvā?… Laikam aizrāvos.

Laikam redzams, ka grāmatu izlasīju, bet paliku uz sēkļa. Protams, vienkārši un bez pretenzijām ”Uguns un nakts” var uztvert kā glīti sarīmētus pantiņus par senlatviešu cīņām pret iebrucējiem, alkām pēc brīvības un cīņu labajam pret ļauno.
Bet tas galīgi nebūtu tas darbs, ko sarakstījis Rainis.

Te, pēc izlasīšanas, vairs nevar noiet malā un pamētāt čiekurus. Tagad man burtiski prasās šo darbu izķidāt un saprast vēl vairāk. Saprast visu to milzīgo jaudu, ko es nesapratu, bet varu tikai nojaust un iztālēm nomanīt.

Skaidrs ir viens- šo grāmatu ir jālasa un jātur savā grāmatplauktā. Ja nu nāks iedvesma vai apskaidrības mirklis, tad būs kur ieskatīties.

P.S.
Drīkst es nobeigumā izteikšu cerību, par to, lai kādreiz kādam (vai kādiem) raiņalogam būtu iespēja uzrakstīt biezu grāmatu ar pamatīgu ”Uguns un nakts” atšķetinājumu un simbolu skaidrojumu. Mani šāda grāmata priecētu.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.