Grāmata- Trīs musketieri. Autors- Aleksandrs Dimā (tēvs)
Nosaukums: Trīs musketieri.
Autors: Aleksandrs Dimā (tēvs).
Izdevējs: Liesma
Gads: 1985
LPP: 635
Alexandre Dumas, Les trois mousquetaires ., 1844.
Tulkojums latviešu valodā- Jausma Ābrama
Par grāmatu–
Jaunais d’Artaņans dodas no savas dzimtās Gaskoņas uz Parīzi, lai piepildītu savu sapni- kļūt par karaļa musketieri. Jau pirmajā dienā, ierodoties Parīzē, viņš iekuļas dažādos piedzīvojumos, kuros gan iegūst uzticamus draugus, gan bīstamus ienaidniekus. Un tālākie notikumi tikai nostiprina šīs saites.
Uz šiem sērijas ”Jaunības bibliotēka” eksemplāriem es biju lūkojies no bērnības- neatceros, vai vecāki nopirka, vai māsai kāds uzdāvināja, bet plauktā tās parādījās un kādu brīdi saistīja manu uzmanību. Bet ne tā, ka prasītos izlasīt. Vienkārši nopētīju vāciņus, novērtēju trauslo iesējumu (šitās lapas ilgi neturēsies) un meklēju, kur gan autoram palikušas iekavas ar ”tēvs”, kā tas bija plauktā blakus esošajam ”Grāfam Monte-Kristo”.
Laikam atkal pie vainas bija tas, ka musketieru stāsts ne reizi vien tika redzēts televīzijā- gan padomju divsēriju versijā, gan multfilmās (atceros bija suņu versija ar kollijiem vai tamlīdzīgi), gan laikam vēl kādā variantā. Biju pat uz indiešu filmu kinoteātrī ‘’Trīs musketieri’’.
Tā kā stāsts zināms, tad lasīt neredzēju jēgu. Apmēram šādi man bērnībā un jaunībā tā lasīšanas izvēle strādāja. Otrādāk nebija nekādu problēmu. Proti- ja lasīta grāmata, tad mierīgi varēju skatīties ekranizācijas. Pat vairākkārt.
Kārtējā bibliotēkas apmeklējuma reizē, ievēroju, ka maiņu plauktā stāv šīs abas grāmatas. Roka pastiepās, roka paņēma. Un skaidrs, ka, ja jau reiz paņemts ir, tad beidzot ir arī jāizlasa.
Protams, apzinājos arī visus tos riskus (grāmata sarakstīta teju divus simtus gadus atpakaļ (var gadīties slikti novecojusi), auditorija tomēr ir jaunāka paaudze, ‘’Jaunības bibliotēka’’), bet tā tomēr ir arī klasika.
Un šoreiz jāsaka, ka visi tie riski nepiepildījās- darbs tomēr caur un cauri ir klasika. Varbūt dažviet mazliet romantizēta, dažreiz mazliet naiva, bet visu laiku ir jūtams darba pamatīgums, kas balstās mīlestībā, pienākumā, draudzībā un godā. Vispār te jau varētu uzskaitīt teju visas labās un pozitīvās īpašības, kas caurvij grāmatu. Laikam tas arī ļāva grāmatu lasīt viegli un ātri- neskatoties uz sen zināmo iznākumu un notikumu gaitu, bija interesanti un lasījās ar azartu.
Viena lieta gan bija vilkusies no bērnības, laikam filmu un multeņu iespaidā, ka galvenie varoņi ir veči ar pamatīgu pieredzi, ūsām un dekalitriem izdzertu vīnu. Izrādās, ka viņi visi ir puišeļi ap divdesmit, divdesmit piecus gadus veci. Pat kardināls ir knapi virs trīsdesmit. Labi, vīnu viņi dzēra arī grāmatā. Pie tam dūšīgi. Toties grāmatā nebija tā nemitīgā pīšanās ar musketieru formas tērpu kāda bija filmās- kā uzpūš vējš, tā filmas varoņu paltraki pa gaisu. Paukošanās filmu versijās arī bija vairāk tāda, kā mēģinājums nesapīties bārkstīs un stērbelēs vai arī nepazaudēt krāšņo cepuri.
Grāmata tomēr to stāstu parādīja savādāk- varēja labāk pamanīt dažas detaļas, skaidrāk sajust varoņus un izbaudīt Milēdijas, kā teju centrālās ļaunuma ass, sabiedrību teju visas otrās grāmatas garumā.
Pēc grāmatas izlasīšanas tikai un vienīgi pozitīvas sajūtas. Jā, un tagad varētu mēģināt uztaisīt Trīs musketieru kinomaratonu, lai varētu tās pavērot nu jau ar klasiku izlasījušu aci.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Vai, šitie nu gan tev vēlu nākuši! Es izlasīju gados 14-15; izrāvu cauri divos vakaros, bet to agrāko izdevumu, kārtīgos cietos vākos. Akurāt vēl nesen iedomājos, ka vajadzētu paņemt pārlasīt.
No filmām laikam vislabāk atceros to krievu seriālu, kur d’Artanjanu tēloja Mihails Bojarskis. Tikai galīgi nelikās ticami, kad viņš žēlojās, kā viņam jau 18 gadu. Vēl bija kāds franču komēdijas variants, kur bija parādīts, ka īstenībā visus varoņdarbus veikuši viņu kalpi- Planšē un pārējie. Arī tīri labs bija, cik atceros.
Jā, es pats reizēm brīnos par saviem baltajiem plankumiem literatūrā. Bija brīži, kad n-tās reizes pārlasīju Vernu vai Fregašu komandierus (pēdējo lasīju stabili reizes padsmit) un citu neko neņēmu pretī. Bet tagad, atskatoties, redzu, ka iztrūkums ir pamatīgs. Tad nu mēģinu saraut :) Drīz būs Grāfs Monte-Kristo, Vējiem līdzi, Remarks, Po…
Es jau arī to grāmatu pirmo reizi izlasīju dziļi jaunībā, pēcāk vairākkārtīgi pārlasīju kā vieglu atpūtas gabalu. Par grāmatas ekranizācijām – padomju ekranizācija ar Bojarski galvenajā lomā manuprāt vistuvāk tekstuālajam oriģinālam.
Bet nu, lasītā un daudzreiz pārlasītā grāmata rosinājusi krietnu darvas devu jaunībgadu jūsmai par to romantiku.
!) D’Artanjans esot iemīlējies precētā sievietē Konstancē. Bet tas viņam netraucē pavest naivo Milēdijas kalponi, daudzkārt pārgulēt ar meiču. Un pie viena ar pašu Milēdiju. Ja kas, mīlošs vīrietis nelēkās pa daudzām gultām.
2) Musketieri, smukpuiši, dikti dzīvo un izklaidējas uz savu it kā mīļoto, bet nu dikti turīgo, sieviešu rēķina.
3) Atosa un Milēdijas attiecības arī ir kaktā liekamas nokaunēties. Ja vīrietis mīlēs sievieti, tad viņam būs vienalga, kas viņai uz pleca uzzīmēts. Un tomēr painteresēsies par visiem apstākļiem, kuru rezultātā tas zīmējums radies. Nevis gslinās nost tā zīmējuma dēļ.
4)Un nosodīt māti, Milēdiju, kas rosās, lai savam bērnam nākotni nodrošinātu? Beigās to māti nogalināt, tādējādi atstājot bērnu bāreņos?!
Tas nu tā, īsumā par to grāmatu…
Mans subjektīvais vērtējums 10/10 rakstu darba kvalitātei, -14/10 galvenajiem varoņiem, kuri definēti kā pozitīvie, kaut gan tādi īsti nav.
Nu, tie bija citi laiki un citi tikumi. Tad gods bija par visu svarīgāks (lēkāšana pa gultām godam netraucēja).
Un Milēdija jau rosījās tikai un vienīgi pašlabumam- atriebība un nauda.
Tas, ka viņa ar to naudu taisījās bērnu nodrošināt, ir pašlabums? Tas nu tā.
Un kur Atosa gods, ja ķipa pakar sievu tikai tāpēc, ka tas zīmējums uz pleca? Bez jebkādas faktu noskaidrošanas?
Pat inkvizīcija vēl agrākos laikos veica kaut ko, ko līdzīgu izmeklēšanai. Tiesa, bieži to var nosaukt par aiz matiem pievilkto izmeklēšanu, bet izmeklēšanas ideja tomēr ir…
Nebūtu lordu Vinteru noindējusi, tad nebūtu jānodrošina dēls :)
Tā lilija uz pleca jau ir fakts. To iededzināja tikai par smagu noziegumu izdarīšanu. Tā kā Atoss bija muižnieks, viņš ar likuma spēku drīkstēja savā īpašumā sodīt ikvienu. Un viņa sieva ar savu iededzināto liliju apkaunoja visu viņa dzimtu. Tāpēc viņš pakāra savu sievu un pats devās bēgļu gaitās, palaizdams baumas, ka ir miris.
Nu, tādā aspektā var jau būt.
Un es jau no mūsdienu skatu punkta. Iespējams, tā ir laika plūsmas radīta disonanse.
Bet tajā pat laikā – faktu, seku pārbaude? Tik neizpratne…
JO, ja pieejamā informācija bija tikai un vienīgi tā puķe uz pleca… Nu, man ar to nepietiktu.
Kā tev? Tā, garāmejot, tik viedoklim pieklauvējot un distanciāli
Man jau teju neiespējami sevi salīdzināt ar tā laika darbiem, tikumiem un domāšanu. Ne es duelētos, ne precētos ar sešpadsmitgadīgu bērnu, ne kādu gribētu nogalināt, ne arī man rūpētu kāds izteikts apvainojums.
Nu, jā, protams. Tev taisnība.
Es atkal parādītu durvis, tā – maigi sakot, vīrietim, kurš gribētu uz mana rēķina dzīvoties.
Protams, tā visa mana kritiskā skatīšanās uz to grāmatu, tās varoņiem – jau no padzīvojušas sievietes viedokļa. Un no mūslaiku vērtību kritērijiem.
Bet tas nu nekādi nemazina faktu, ka grāmata aizraujoša lasīšanai. Tikai, un laikam ka atkārtojos, ar notikumu kritiskāku vērtēšanu.
Padsmit gados, kad lasīju pirmo reizi, un arī drusku vēlākās grāmatas pārlasīšanas reizēs priekšplānā bija notikumu aizrautība un tamlīdzīgas lietas, pat piedzīvojumu līdzpārdzīvošana.
Uz šī paša autora “Grāfs Monte-Kristo” notikumiem arī jau skatos diezgan kritiski.