Nosaukums: triloģija Zīmogs sarkanā vaskā
Autors: Jānis Lejiņš
Izdevniecība: Karogs
Gads: 2001.-2009.

Par grāmatu-
Trīs grāmatas par Tālavas valsti. Laiku, kad karš mijās ar pamieru. Laiku, kad Tālavā valdīja visas tautas mīlēts un cienīts valdnieks. Laiku, kad Rīgā ieradās vācu bruņinieki. Laiku, kas aptvēra tikai pusgadsimtu, bet bija tik pārmaiņu piesātināts, ka izmainīja visas tautas turpmāko dzīvi.

Patiesību sakot, šīs grāmatas es izlasīju labu laiku atpakaļ, bet visu laiku atliku kādu atsauces ielikšanu blogā. No sākuma domāju vai likt katru grāmatu atsevišķi? Vai izlasīt visas un tad visas trīs pie viena. Tā nu prātoju, kamēr nolēmu beigt bremzēt un vismaz kādu īsu atsauksmi par šo darbu uzrakstīt. Ceru, ka kādam radīsies neliela interese un zvilnējot ārā šūpuļtīklā izlasīs.
Sākās viss baigi vienkārši- nejauši padzirdēju, ka ir tāda grāmata ”Zīmogs sarkanā vaskā”. It kā esot interesanta. Piefiksēju, lai nākamajā biblitokas apmeklējuma laikā varētu iemest aci vai tur krājumos ir tāda atrodama. Kad tiku līdz bibliotēkai, skatos- pirmā daļa ir. Gan jau tiekot pirmajai līdz finišam, parādīsies arī nākamās daļas. Ņēmu ciet un sāku lasīt.

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. Triloģija. Rīgā: Karogs. 1.sēj. Brāļi (2001. 423 lpp.)

Kad biju sīks, tad lasīju L.Pura grāmatas par pilskalniem. Šausmīgi patika Māra Putniņa zīmētais komikss laikrakstā ‘’Pionieris’’. Tā kā neliela interese par tā laika sadzīvi man jau tika iepotēta mazajos dzīves gados. Un droši vien pateicoties tai, šīs trīs grāmatas, varētu pat teikt, tika aprītas. Viena pēc otras.

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. Triloģija. Rīgā: Karogs. 2.sēj. Brāļi (2004. 399 lpp.)

Lai arī autors ir centies maksimāli izpētīt tā laika notikumus un grāmatu arī piegriezt pēc šīm liecībām, tā tomēr nav jāuztver kā dokumentāls vēstījums par tā laika dzīvi Vidzemē. Drīzāk kā labu romānu, kuru mierīgi var pieņemt, ka tā reiz ir noticies. Protams, visu laiku pakrūtē kņud doma, ka, ja nu tik daudz centības ir pieliktas vēsturiskajai precizitātei, tad kāda jēga to tik brutāli sakrustot ar paša autora fantāziju.
Bet tas ir sīkums. Galvenais ir autora vēlme pavēstīt lasītājam, ka tajos tālajos un senajos laikos Latvijas teritorijā dzīvoja stipras tautas varenās valstīs. Kuras nebaidījās ne kara, ne darba. Kurām bija labi sakārtota valsts pārvalde un kārtīga diplomātija. Bija gan specrota, gan krīvi, gan stingri noteikumi, gan godāti senču tikumi.
Viss bija sakārtots vislabākajā kārtībā.

Un dikti pie sirds piedūrās autora ievadvārdi:
Stāvot muzejā pie atjaunotajiem XI gadsimta tērpiem un rotām, brīnījos. Redzēju karaļu cienīgu skaistumu, bet man tika stāstīts par dzīvi nožēlojamās, dūmu pilnās būdiņās, par savstarpēju ķildošanos, melošanu un zagšanu. Tad es brīnījos par dūšīgajiem karotājiem vikingiem, kas spēja pakļaut vai visas Eiropas piekrastes un lielos Krievzemes upju ceļus, kamēr mūsu tēvutēvu zemi vikingiem nācās apiet ar līkumu. Bet man tika stāstīts par neorganizētām ciltīm, kas allaž kādam maksājuši pakļautības meslus.

Jānis Lejiņš. Zīmogs sarkanā vaskā. Triloģija. Rīgā: Karogs. 3.sēj. Rūnas (2009. 467 lpp.)

Grāmatā aprakstītie notikumi nestāv uz vietas tikai Tālavā- tie vijas no Naugārdes (Novgorodas) līdz Lībekai un Vatikānam un parāda, ka Latvijas pakļaušana nebija tāds nejaušs notikums, bet gan rūpīgi izstrādāts pīrāgā dalījums, kas vairāku gadu gaitā tiek arī realizēts.

Grūti novērtēt visas trīs grāmatas uzreiz, jo katrai no tām ir sava maziņa pluss un mīnuss zīme. Protams, visas kopā un katru atsevišķi es noteikti vērtēju ar visaugstāko novērtējumu. Gan tāpēc, ka lasot var just autora pamatīgi ielikto darbu, gan savdabīgu vēsturisku skatījumu, gan nacionālās pašapziņas pamatīgu pacelšanu.

Pēc izlasīšanas tā vien gribas teikt, ka katram latvietim šo grāmatu ir jāizlasa. Un jāieliek skolas obligātajā literatūrā. Un jādāvina citam latvietim.

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.