Nosaukums: Titāna sirēnas.
Autors: Kurts Vonnegūts.
Izdevējs: Tapals.
Gads: 2006
LPP: 248

Kurt Vonnegut – The Sirens of Titan.,1959.
Tulkojums latviešu valodā- Jānis Elsbergs, Māra Rūmniece

Par grāmatu–
Maleahijs Konstants laikam bija lielākais veiksminieks uz Zemes- viņš bija pasakaini bagāts un teju visu savu bagātību viņš bija mantojis un pašam nekas nebija jādara. Pēc tikšanās ar Vinstonu Nailsu Ramfurdu viņa dzīve izmainījās, jo Ramfurds ar savu suni Kazaku bija ieskrējuši kādā hronosiklastiskajā infundimbulā un nu ik pa laikam materalizējās uz Zemes, bet pārējā laikā ceļoja pa kosmosu un vēroja nākotni. Un nākotnē bija ne tikai noslēpumainā Kosmosa ceļotāja parādīšanās. Tur bija arī marsiešu uzbrukums Zemei un ķauķi, kas dzīvoja uz Titāna.

Šodien ir tā diena, kad jāliek punkts Vonnegūta maratonam, kas ilga sešus gadus ar astīti. Šī maratona laikā katru gadu bija divi kontrolpunkti- 11.aprīlī (Vonnegūta miršanas datums) un 11.novembrī (Vonnegūta dzimšanas dienā), kuros publicēju blogā rakstu par vienu viņa latviski izdoto grāmatu. Tā nu sanācis, ka šodien, Meistara 100.dzimšanas dienā arī noslēdzu šo lasīšanas akciju. Pirmā doma bija noslēgt ar diviem rakstiem- grāmatu no rīta un kopsavilkumu pievakarē, bet sanāca tā, ka biju piemirsis- uz pēdējo kontrolpunktu man bija jāizlasa divas grāmatas. Tā gadās. Tad nu būs grāmata gan no rīta, gan vakarā. Un kopsavilkums kaut kad vēlāk.

Šoreiz par grāmatu Titāna sirēnas. Laikam viszinātniski visfantastiskākais viņa darbs. Lai gan man liekas, ka viņam ar to fantastiku nav baigi lielais sakars- it kā ir, bet stāsts tomēr ir par ko citu. Arī šoreiz viņam sanāca aptvert pamatīgi plašu lauku par cilvēkiem, viņu mērķiem un vērtībām. Brīžam likās, ka viņš mēģina pateikt kaut ko nopietnu, bet tajā pat mirklī nepamet sajūta, ka autors pamatīgi izsmej cilvēku muļķības, vēsturiski dumjos gājienus vai fanātisku ticību. Bieži vien tās cilvēku masas ir nekas vairāk kā masa, kuru kāds vada un kuru visi klausa. Šoreiz pie vainas Tralfamadora. Jau atkal. Un Onka ar savu izskaloto atmiņu un iebūvētu antenu galvā (tāpat kā visi marsieši)- tik spilgti ilustrē nedomājošu humanoīdu, ka nevar nepasmaidīt. Lai arī visi marsieši tika upurēti. Un ne vienkārši upurēti, bet, lai būtu sākums jaunai reliģijai, kas gaidītu savu Kosmosa ceļotāju. Un šī ceļotāja misija galu galā izrādīsies gaužām niecīga. Tāpat kā viss iepriekš piedzīvotais ar visiem kariem, upuriem un hronosiklastiskiem infundimbuliem.

Brīžam jau bija pamatīgi kosmiska putra, bet tajā pat laikā netika pazaudēta tā kosmiskās jautrības dzirksts, kas raksturīga Vonnegūta darbiem.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.