Nosaukums: Tims Tālers jeb pārdotie smiekli s
Autors: Džeimss Kriss
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1970
LPP: 189

Par grāmatu
Tims Tālers ir nabadzīgs vienpadsmit gadus vecs zēns, kuram no radiniekiem ir palikusi tikai nīstā pamāte un tikpat nīstais audžubrālis.
Pēc tēva bērēm Tims turpina iet uz hipodromu, kur viņi abi ar tēvu pavadīja ne vienu vien jauku svētdienu.
Vienā šādā svētdienā, Tims hipodromā satiek kungu rūtainā uzvalkā, kurš viņam piedāvā noslēgt darījumu- veiksme derībās apmaiņā pret Tima smiekliem.


Kā jau biju solījis pie Veco vraku noslēpuma ieraksta– arī nākamais ieraksts būs par nepabeigtās bērnības grāmatu no lasāmā saraksta.

Šoreiz par Džeimsa Krisa (diezgan vācisks vārds vācu rakstniekam) grāmatu ”Tims Tālers, jeb pārdotie smiekli”.

Droši vien, ja kāds arī šo darbu nav lasījis ne jaunībā, ne vecībā, tad vismaz dzirdējis par ko tur ir, jau nu noteikti ir. Protams, gan jau jaunībā tas stāsts tiktu uztvers savādāk nekā pieaugušākā vecumā un visādas slēptās un ne tik slēptās morāles un prātulas tiktu palaistas garām, jo kā nekā jājūt līdzi nabaga puišelim, kurš tik neapdomīgi notirgoja sevi. Nu, ne burtiski, protams. Bet zaudējot smieklus, Timam zuda arī draugi, skolasbiedri, un attieksme pret sevi…

Nedaudz pavelkot šim stāstam apakšsvītru, var teikt, ka Tims, dzīdamies pēc labākas dzīves, pazaudēja prieku dzīvot. Un to atgūt nav nekāds vieglais uzdevums.

Kā var noprast- šis stāsts, lai arī par smiekliem, nebūt nav smieklīgs. Patiesību sakot, te pat nav neviena smieklīga tēla. Tims, Džonijs, Krešimirs, Rikerta kungs, Lefuets….. visi viņi ir gana nopietni un tikpat nopietni pieiet savai lietai- cīņai par smiekliem. Jo kā grāmatā aprakstītajā leļļu izrādes dzejolī skanēja:

Lai saderam, kungs! Tomēr zināms ir,
Ka smiekli mūs no dzīvnieka tak šķir.
Un cilvēku vien pazīt var no tā,
Ka smieties prot tas stundā īstajā!

Nezinu kā es uz Tima Tālera pārdotajiem smiekliem būtu skatījies tagad pēc izlasīšanas, ja es šo stāstu būtu lasījis jaunībā.
Droši vien tāpat. Tikai nospriestu, ka jaunībā es to uztvēru pavisam savādāk. Varbūt teiktu, ka jaunībā nepatika galīgi un nemaz, jo grāmata, lai arī ar laimīgām beigām, tomēr ir pieskaitāma pie nopietnas literatūras (nez vai varētu teikt- smagas?) un jaunībā man patika grāmatas ar gaišākiem toņiem.

Tāpēc es pat nezinu vai es tagad ieteiktu vecākiem šo grāmatu iesmērēt jaunajai paaudzei. Droši vien, ka vajadzētu. Un ne tikai jaunajai paaudzei. Kaut ko jau mēs visi pārdodam Lefuetam šo to no sevis apmaiņā pret kādu mantu, veiksmi, slavu.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.