Nosaukums: Templieši Māras zemē.
Autors: Karls Kallo.
Izdevējs: Zvaigzne.
Gads: 2022
LPP: 288

Tulkojums latviešu valodā- Guntars Godiņš

Par grāmatu–
Autors grāmatā apkopojis dažādas vēsturiskas liecības par Templiešu gaitām senajā Livonijā.

Sākšu uzreiz ar to, ka grāmatu neizlasīju. Tiku tuvu pie simtās lappuses, bet izlēmu neturpināt. Tā kā šī nebūs atsauksme, bet tāds kā iespaidu sīksavilkums, kāpēc grāmatu nepabeidzu.

Templieši Māras zemē pamanīju Doronikes grāmatu jaunumos. Nospriedu, ka varētu būt interesants vēsturisks ceļojums, pie reizes gan izglītošos vēsturē, gan paplašināšu zinību apvāršņus.

Tebe nu… uz šādiem apvāršņiem nudien nebiju gatavs doties (lai gan fonti un makets tīri braši signalizēja, kas būs gaidāms). Jau ar pirmajām lappusēm grāmata parādīja, ka te būs plika ezotēriskā vēsture ar pašiedomātiem faktiem, interpretācijām un muļķībām. Īstenībā jau vajadzēja grāmatu likt nost pēc pirmās nodaļas, jo jau tad bija pamanāma autora spēja visur saskatīt sieviešu vagīnas un reliģiskas būtības. Tāda sajūta, ka autors ir pārņemts ar savām idejām, ka sācis tām ticēt. Un kāds noticēja, ka šī grāmata labi noderēs latviešu lasītājam (kāpēc!). Es gan to uzskatītu par mēģinājumu debilizēt latviešu lasītāju un krietni pazemināt latviešu valodā tulkoto literatūru vidējo rādītāju.

Sākumā vēl bija kāds nebūt uzsvars uz Templiešu ordeni, bet tas viss tika pamatīgi pašķaidīts ar reliģiskiem gaisagrābieniem, ka lasīt ir teju neiespējami. Un, ja ar to ir par maz, tad talkā nāk ļoti smagnējā valoda ar saraustīto vēstījumu un jocīgiem teikumiem.

Mana cerība, ka tālāk viss nostāsies uz sliedēm (vismaz kaut kādām), mazinājās ar katru nākamo lappusi. Hroniku interpretācija, bībeles citāti, autora pārliecība, … tas viss plūda tādā kā neizprotamā mutulī, ka lasīju un nespēju to visu saistīt kopā kādā nebūt saprātīgā straumē. Un kāds gan te saprāts! Līvzemes kavalērija 16.gadsimtā, Tobago atrodas Dienvidāfrikā, Dieva dēla zeme… 4.gs.p.m.ē….

Varbūt vienīgā lieta, ko varētu no grāmatas paņemt, ir tas filozofiskais teiciens par to, ka latvieši un igauņi ir viena tauta, kura runā dažādās valodās. Tas saistībā ar abu tautu ilgstoši kopīgo vēsturi (Livonija). Pārējais ir apzīmējams tikai un vienīgi kā krāmata. Un neticu, ka neizlasītā otra puse pēkšņi ir labāka (pašķirstot tā neizskatījās) un glābj visu pirmajā pusē sarakstīto. Tāpēc mans ieteikums- nelasām, ejam ar līkumu un izvēlamies citu- labāku grāmatu. Vērtējuma nav un nebūs, bet gan jau to tāpat var nojaust.

P.S.
Man vēl ir doma izteikties kādā no nākamajiem rakstieniem par šādu literāru veidojumu nonākšanu pie lasītājiem, bet te jāskatās vai spēšu noturēt kādu nebūt pieklājības rāmi. Ja ne, tad paliks kā pašburkšķis.