surabele

Nosaukums: Sūrābele pilskalnā
Autors: Laimonis Purs
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1986
Lpp: 283

Par grāmatu
Noslēdzošā daļa par Tērvetes un visu zemgaļu pretošanās cīņām pret vācu ordeni.
Gunvaldis pārvedis mājās Nameja mirstīgās atliekas un uzņēmies vadīt zemgaļu dzīvi šajā sarežģītajā laikā.


Visas četras Laimoņa Pura Pilskalnu sērijas grāmatas ir izlasītas un tā vien gribas uztaisīt tādu mazu kopsavilkumu- par emocijām, pārdomām un saņemto pēcgaršu. Pie reizes salīdzināt ar Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā triloģiju.
Droši vien kādreiz vajadzēs pavilkt kādu treknāku svītru, kad būs izlasīti vēl daži Latvijas vēstures literārie pārstāvji. Šoreiz tikai par Sūrābele pilskalnā.

Laimonis Purs- Degošais pilskalns
Laimonis Purs- Krusts virs pilskalna
Laimonis Purs- Tālajos pilskanos

Zemgaļu tetraloģijas pēdējais cēliens sākās ar grūtsirdīgo mājupceļu no Nameja senlolotajiem tālajiem pilskalniem- Gunvaldim bija jāatved un jāapglabā Tērvetes valdnieks blakus Viesturam.

Lai arī Gunvaldis ar Nameja gredzenu izrīkojās, viņaprāt, vispareizāk, tāpat lielais vairums uzticējās viņam tāpat kā savam valdniekam. Un Gunvaldis nepievīla.

Man jau likās, ka noslēdzošā pilskalnu grāmata būs daudz depresīvāka un daudz drūmāka, nekā pirmā grāmata vai Lejiņa Zīmogs sarkanā vaskā (nu re, tomēr nenocietos salīdzinot). Bet nē, jāsaka, ka stāsts noslēdzās visnotaļ pozitīvi. Ar tādu gaišu skatu un pozitīvu virzienu.

Tas pozitīvais virziens ne tuvu nebija vērsts pret krustnešiem- tie tika pelti un gānīti vai ik katrā lappusē, kura bija veltīta aiz Rīgas mūriem tupošajiem. Tieši ar savām savtīgajām interesēm, divkosību, nežēlību un ar visu to pavadošo.

Nezinu kā vēsturiski tajos laikos notika cīņas, bet grāmatā pietrūka vērienīguma- prasījās žemaišu uzbrukumu Svētkalna pilij attēlot ar ko krāšņāku. Arī pati Svētkalna pils celšana bija, manuprāt, bija noīsināta. Vajadzēja to vācu plānu parādīt kā varenu un, no zemgaļu puses raugoties, bezcerīgu pasākumu. Protams, ja pašam lasītājam krāšņāka fantāzija, tad ar to varētu pietikt.

Saprotu, ka šī, tāpat kā iepriekšējās trīs grāmatas, tapušas balstoties uz vēsturiskiem faktiem, tomēr prasījās kāds pozitīvāks skats uz zemgaļu karamākslu. Citādi viss ir pārāk godīgi, taisni un ikdienišķi. Negribas ticēt, ka viņiem azotē nebija kāds nešpetnāks paņēmiens ar ko uzveikt gan ordeņbrāļus klajā laukā, gan viņu pilīs.

Vai ir vērts lasīt šo grāmatu? Pilnīgi noteikti! Un ne tikai tāpēc, ka ir izlasītas iepriekšējās daļas. Katrā grāmatā ir savi plusi, savi mīnusi, bet noteikti visa šī tetraloģija ir ļoti laba vēstures un patriotisko jūtu audzināšanā. Paldies Laimonim Puram!

[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”] Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.