Grāmata ”Stroika ar skatu uz Londonu”
Nosaukums: Stroika ar skatu uz Londonu
Autors: Vilis Lācītis
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2010
Lappuses: 197
Par grāmatu-
Par latviešu viesstrādnieka gaitām Lielbritānijā.
Grāmatas pirmais izdevums piedzīvoja gan labu piekrišanu no lasītājiem, gan tikpat labu patikšanu kritiķiem. Tādēļ loģisks ir tikai tās atkārtots izdevums. Priecē arī tas, ka grāmata iesoļo arī nākamajā fāzēs- nule kā iznākusi audiogrāmata (ierunājis Vilis Daudziņš) un tūlīt arī būs izrādes.
Un arī autors kaļ dzelzi neatejot no kases- jau ir iznācis otrais stāsts (Pamodināt Lāčplēsi) par Lielbritānijas viestrādnieku šarmanto dzīvi.
Tas parāda, ka mums jau sen vajadzēja šādu jautru stāstu, kas nāk no tautas. Bez augstām morāles normām un dziļdomīgi depresīviem zemtekstiem. Ar vienkāršiem, bet tajā pat laikā izsmalcinātiem epitetiem. Grāmata, ka ļauj ja ne iesmieties, tad vismaz ieķiķināties noteikti.
Par to ķiķināšanu es nopietni- bija reizes, kad grāmata lika man skaļā balsī smaidīt, jo visam stāstam cauri ejošais traģikomiskums nevar atstāt vienaldzīgu. Un šis traģikomiskums tur ir biezā slānī- skarbi apstākļi aizbraucot, skarbi apstākļi meklējot darbu, skarbi apstākļi atrodot darbu…. bet tajā pat laikā tur visam pa virsu var just autora dzīvesprieku, jo nekur nav žēlošanās, bet pamatīga humora dzirksts visu šo atceroties/izdomājot.
Jāpiezīmē, ka uz beigām ar humoru mazliet tika pārsālīts- pamazām sāka traucēt pārlieku lielā autora vēlme likt lasītājam ķiķināt visu laiku. Un arī kriminālā piešprice vairāk izskatījās no citas sērijas nākusi.
Lai vai kā- lasītājam tiek piedāvāts labs stāsts, kurš var būt gan izdomāts, gan arī patiess. Abi varianti ir iespējami un iznākums no tā nemainās- grāmata ir novietojama jautro grāmatu plauktā, blakus Šveikam, Trīs vīriem laivā un tamlīdzīgiem garastāvokļu uzlabotājiem.
[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Nu nezinu… man tā ne pārāk. Ne nu tieši “nepatika”, bet “ne-patika”. Ja godīgi, vairs pat neatceros, kas mani tur tā atgrūda jepšu nepiesaistīja; ja nu vienīgi kriminālā intriga beigas drusku atdzīvināja (ha- kas par kalambūru!). Vārdu sakot, vienreiz izlasīju (no bibliotēkas), bet nepirkšu, plauktā nelikšu un otrreiz diez vai lasīšu. (“Šampinjonu derība” gan man ir).
Man tieši tā kriminālā daļa mazliet likās aiz matiem pievilkta un krogā noklausīta. Tā īsti neiederējās.
Bet visādi citādi- bija jautrs lasāmais :)