stouners

Nosaukums: Stouners.
Autors: Džons Viljams
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2016
LPP: 256

Stouner
John Williams 1965.
Tulkojums latviešu valodā- Silvija Brice

Par grāmatu-
Viljams Stouners nāk no trūcīgas zemnieku ģimenes. Viņa vecākiem piedāvā dēlu sūtīt lauksaimniecības koledžā un viņi piekrīt. Piekrīt arī Viljams, jo nav radis pārrunāt vecāku lēmumus. Otrā mācību gada laikā Stouners iepazīst literatūru un nolemj mainīt studiju virzienu. Pēc universitātes beigšanas viņš sāk strādāt tajā pašā universitātē par pasniedzēju. Pamazām, neko nevienam neprasot un neizvirzot nekādus īpašus mērķus, viņš vada savu pasniedzēja dzīvi, kas ir tikai mazliet interesantāka par viņa personisko dzīvi.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Džons Viljams- Stouners

Interesanta ir šī darba vēsture- autors viņu sarakstīja tālajā 1965.gadā un, lai arī saņēmis labus novērtējumus gan no lasītājiem, gan kritiķiem, tādu īstu slavas mirkli piedzīvoja tikai pēc 2003.gada, kad tā tika izdota atkārtoti un tulkota vairākās valodās.
Un te nevilšus nāk prātā jautājums- un cik vēl darbu guļ šādā nepelnītā aizmirstībā un gaida savu slavas saulīti? Un vai vispār sagaidīs?

Viljams Stouners ir kluss lauku zēns, kuram visa dzīve bija tik vien kā vecāku lauku saimniecība. Ārpus tās viņš bija vien dažas reizes un tepat vien netālu. Ikdiena pagāja darbos un vakarā vien pārmijot dažus vārdus ar vecākiem.
Stounera pasaule mainījās, kad viņš nokļuva koledžā un vēlāk universitātē. Tur viņš varēja likt lietā savu lauku darbos uztrenēto neatlaidīgo strādāšanu un to visu veltīt mācībām. Savu pasauli viņš pamainīja, savus uzskatus paplašināja un savas zināšanas bagātināja. Bet tas nemainīja viņu pašu- viņš joprojām palika tas pats nedaudz uzkumpušais, neviena neievērotais un ne ar ko īpaši neizcēlušais Stouners. Viņš no dzīves neko neprasīja, jo viņam neko nevajadzēja. Ja kaut kas tika dots, viņš to paņēma. Ja netika dots- iztika. Neprasīja.
Varbūt vien retajās reizēs viņš izrādīja iniciatīvu- kad satika savu nākamo sievu Edīti, kad redzēja augam savu meitu Greisu un iekārtojot savu māju. Tajos mirkļos viņš sajuta sevī kaut ko, kas viņam deva spārnus.
Diemžēl, bet viņam tā arī neizdevās šos spārnus atvērt- vienmēr gadījās blakus vai nu sieva (nevarētu teikt, ka maita, bet ….), vai karš, vai nenovīdīgs priekšnieks.

Ja kāds šo darbu vienkārši cildinās un bārstīs sajūsmas epitetus, tad nevajag viņam ticēt. Šis darbs nav vienkārši labs. ”Stouners” ir izcili labs! IZCILI!

Nevaru iedomāties lasīt kaut ko tik vienkāršu un kaut ko tik pašsaprotamu kā neinteresanta cilvēka neinteresanto dzīvi, un būt tik lielā aizrautībā ar šo darbu. Joprojām neziņā jārausta pleci, jo īstenībā grāmata ir par vienkāršu dzīvi, kura apraujas ar nāvi. Nekā oriģināla, nekā dramatiska, nekā aizraujoša. Bet tajā pat laikā grāmata aizrāva ar tādu šito-tev-nebūs-nolikt-nost-kamēr-neizlasīsi, kāds reti gadās.

”Stouners” nav asarains un žēluma pilns gabals. Man pat neizdevās tā pa īstam pieķerties galvenajam varonim, jo likās, ka viss ir tik dzīvs un tik pašsaprotams. Gluži kā reāla persona. Un ne mirkli nebija doma varonim pārmest mīkstčaulību vai neuzņēmību pret dzīvi, lai gan viņa stāvoklim bieži varētu dot apzīmējumu amēba. Viņš varēja dzīvi paņemt pie ragiem, ko ne reizi arī pierādīja. Tiesa, epizodiski un uz īsu brīdi. Bet ar to pietika, lai atklātu viņa personības citas šķautnes.

Grāmatas burvību var izjust ne tikai lasīšanas brīdī, bet, manuprāt, pat vairāk pēc izlasīšanas, kad grāmata ”nelaiž vaļā” un atgādina par sevi ar vienu, otru vai trešo epizodi.

Nezinu cik lielā mērā autors Stouneru ir ņēmis no dzīves, bet laikam tas spilgti sajūtošais reālisms, liek vilkt kaut kādas paralēles ar pašu autoru- Džons Viljams… Viljams Stouners… autora otrs vārds ir Edvards, tāpat kā Stounera (īslaicīgajam) znotam….

Darbs, ko noteikti var ieskaitīt pie jebkura grāmatplaukta pamatlīdzekļiem un kuru noteikti ir vērts ieteikt izlasīt citiem.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.