Grāmata- Smillas jaunkundzes sniega izjūta.
Nosaukums: Smillas jaunkundzes sniega izjūta.
Autors: Pēters Hēgs
Izdevniecība: Atēna
Gads: 1997
LPP: 462
Par grāmatu-
Smillas Jaspersenas kaimiņš- mazs grenlandiešu zēns Jesaja kādu dienu tiek atrasts beigts. Kā policija apgalvo- puisēns nokritis no daudzdzīvokļu nama jumta. Bet Smilla uz plānās sniega kārtiņas pamana pēdas, kas liecina- puisēns uz jumta nav bijis viens pats.
Par šo grāmatu zināju sen- nosaukuma līmenī. Un ar to man pietika, jo biju stingri pārliecināts, ka grāmata ir pliks puņķu gabals garlaikotām mājsaimniecēm. Līdz vienā brīdī papētīju to saturu vairāk. Neatceros, kas bija tas grūdiens- vienkārša ”uzraušanās” bibliotēkā, kāds ieteica, ievēroju Lielās lasīšanas šovā… Lai vai kā- biju maldījies. Grāmata ne tuvu nav romantiska. Tas ir pamatīgs detektīvs. Vai pamatīgs trilleris. Vai arī abi kopā.
Smillas jaunkundze nav nekāda prinča baltā zirgā gaidītāja- viņa ir neatlaidīga, spītīga un mērķtiecīga grenlandiete (pa pusei), kurai ir dabas dota dāvana- sajust ziemas radītos apstākļus un spēt tos ”lasīt”. Redzēt pēdas, pazīt ledu, saprast ledus izturību, orientēties putenī…. Tas viss Smillai palīdzēja saprast, ka aiz Jesajas nāves nav nejauša puišeļa neveiklība, bet gan kas vairāk. Kas tāds, kas centīsies viņu apturēt un nepielaist pie tiem notikumiem, kuri sākuši risināties vairākus desmitus gadus atpakaļ.
Kā jau kārtīgā detektīvā- te ir pavedienu meklēšana, nāves briesmas, neparedzēti šķēršļi, līķi, un atrisinājums. Pēdējais turklāt tāds, kuru diezin vai kāds būs paredzējis un sapratis jau sākumā. Vai vidū. Ko tur- pat izlasot ne viss kļūst skaidrs un saprotams. Ir vēl kādu brīdi jāsagremo tas.
Laikam grāmatas lielākā vērtība ir Smillas personība un apkārtnes apraksti. It īpaši daļā, kad visi notikumi norisinājās uz kuģa. Dižledus, frazil, hiku, hikuaq, puktaaq, maniilaq, apuhiniq…. kādi tik nosaukumi neparādījās par vienkāršu un ziemeļniekiem pierastu lietu kā ledus. Un kā gan to var noraksturot- katrs ir radies savādāk un tikpat savādāka ir viņa attieksme pret cilvēkiem.
Var censties ar ledu sadzīvot. Nevar dzīvot pretrunā ar to vai to pārveidot un dzīvot tā vietā.
Tagad, pēc grāmatas izlasīšanas, ir jānoskatās filma. Nezinu kā Džūlijai Ormondai būs izdevies iejusties Smillas lomā, bet interese ir.
Noteikti ieteiktu viesiem labu detektīvu cienītājiem.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Man likās nu tā. No dīvainajiem gabaliem. Protams, savadabīga, spēcīga un atmiņā paliekoša, bet dīvaina.
Dīvaina? Nu varbūt mazliet. Bet galvenais- labs detektīvs.
Lasīju diezgan sen, nu jau vairs sīkumus lāgā neatceros, bet- jā, kā detektīvs bija labs, galvenā varone bija no īpatņiem, sniega un tā nosaukumu pārbagātība. Likās apbrīnojami, ka cilvēks (Smilla), kas ne tuvu nav ne policists, ne detektīvs- profesionālis, spēj ieraudzīt variantus, izdarīt secinājumus, pieņemt ātrus lēmumus utt. Atmiņā palikusi tā bibliotēkas (vai noliktavas?) plauktu sagāšana.
Man vairāk tā ņemšanās uz kuģa patikās- ar visādiem nazīšiem un griezīšiem aizstāvējas un šņikā Ahilleja cīpslas :)