Slepkavība kā smalkā māksla

Nosaukums: Slepkavība kā smalkā māksla
Autors: Deivids Morels
Izdevniecība: Kontinents
Gads: 2013
LPP: 475

Murder as a fine art
David Morrell
2013
Tulkojums latviešu valodā- Uldis Šēns

Par grāmatu-
1811.gadā Retklifas lielceļa slepkavības iedzina šausmās vai visu Londonu. Pēc 43 gadiem šīs slepkavības tiek atkārtotas. Pat vairāk- tās ir nežēlīgākas. Kā viens no aizdomām turamais ir Tomass de Kvinsijs, kurš savulaik sīki un smalki aprakstījis Retklifas slepkavības savās grāmatās. Viņam par sliktu runā arī tas, ka viņš ir opija lietotājs ar stāžu.

Saite uz izdevēja mājaslapu- Deivids Morels- Slepkavība kā smalkā māksla

Ar Deivida Morela daiļradi līdz šim es nebiju pazīstams. Viņa vārds man īsti neko neizteica, līdz uzzināju, ka viņa pirmais darbs saucas ”Pirmās asinis” par kādu Vjetnamas kara veterānu, kurš nonāk konfliktā ar mazpilsētas šerifu un šo konfliktu izvērš par savu mazo Vjetnamas karu. Veterānu sauca Džons Rembo (pirmajā grāmatā gan viņam netika dots vārds, visi viņu sauca par Rembo). Skaidrs, ka šī ziņa lika ar pietāti izturēties gan pret autoru, gan pret viņa darbu. Plus vēl iesēdās doma noteikti izlasīt vēl kādu viņa darbu. Protams, ja patiks šī grāmata.

Tekšu uzreiz- grāmata patika, lai arī bija brīži, kad lasītais kaitināja, mazliet tracināja un varbūt arī raisīja neizpratni (to gan visu es norakstu uz paaudžu konfliktu- kā nekā grāmata ir par 19.gadsimta vidu). Bet kopsummā viss bija vairāk kā pozitīvi. Īpaši, ja ņem vērā faktu, ka autors savā darbā izmantoja reālus tēlus, reālā vidē un gandrīz reālus notikumus.

Morels savā grāmatā ātri vien galvenos varoņos nolika fonā (savu darbu paveica, tagad var pavirzīties sāņus) un sparīgi ņēmās strādāt ar it kā otrajām vijolēm, kas ātri vien kļuva ne tikai par pirmajām vijolēm, bet sāka diriģēt arī visu orķestri. Ja vēl sākumā konstebls, Emilija un Opija lietotājs bija kā palīgi stāsta veidošanā, tad jau vienā brīdī pieķēru sevi pie domas, ka viņi labu laiku grozās notiku epicentrā, kur viņi vada izmeklēšanu, meklē vainīgo un cīnās par savu dzīvību. Un, pateicoties viņu pūliņiem, tiek uzietas šausmīgo slepkavību pēdas un rodas nojausma par vainīgo.

Grāmatas pluss ir arī tā laika Londona- lai arī nav lappušu gari apraksti par katru namu, ielu un ceriņkrūmu, varēja ļoti labi izjust tā laika auru ar ubagiem, kebiem, bruģi, smaku un miglu. Vienīgi tās kareivīgās cūkas man likās tādas aiz matiem pievilktas.

Nedaudz, priekš manis, pietrūka stāsti no grāmatas vēstures- gan par pašu slepkavu varēja nedaudz izvērstāk (jā, bija beigās, bet priekš neziņas un intrigas pabarošanas prasījās vēl kāda nodaļa no viņa), gan par Opija lietotāju. Jo pēdējais tik bieži žēlojās par savām sejas sāpēm un atmiņām, ka te tīri vai likās nepieciešams smalkās paskaidrojums.

Katrā ziņā grāmata ir iesakāma detektīvu un trilleru cienītājiem. tik vien jārēķinās, ka slepkavības te ir bezkaislīgas un ļoti nežēlīgas.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.