Nosaukums: Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda..
Autors: Jūnass Jūnasons
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2017
LPP: 22

Jonas Jonasson– Hundraåringen som klev ut genom fönstret och försvann., 2009.
Tulkojums latviešu valodā- Rute Lediņa

Par grāmatu-
Allans Karlsons nolēma, ka nesvinēs savu jubileju pansionātā, un, lai neuzskrietu virsū māsai Alisei, kura organizē viņa simto dzimšanas dienu, dodas prom no pansionāta pa savas istabiņas logu.
Nejauši ticis līdz autoostai un par kabatā esošo naudu iegādājies biļeti līdz turienei, kurp pietika nauda, Allans dodas vienkāršā izbraukumā. Un tā nu gadījās, ka tagad līdzi viņam ir arī liels koferis ar naudu. Un tāpēc viņam seko dusmīgs kofera īpašnieks. Un dusmīgā īpašnieka dusmīgais boss. Un dusmīgs prokurors. Un komisārs.
Ieguvis pa ceļam draugus un atceroties savas garās dzīves spilgtākos notikumus, Allans dodas pretim savai simts pirmajai dzimšanas dienai.

Tā kā filma par simtgadnieku patika un arī nākamā autora grāmata par Analfabēti ar gāja pie sirds, tad skaidrs, ka ilgi marinēt simtgadnieka grāmatu nedrīkst. Iepriekš gaidīta un nesagaidīta bibliotēkā, tā tika nopirkta grāmatu izstādē un nu tikusi arī izlasīta.

Allanam jau no laika gala patika spridzināt visu ko var un ko nevar. Spridzināšanas dēļ nonācis nepatikšanās un trako namā, viņš turpināja iesākto arodu, gan karos, gan atombumbu radīšanā, gan Franko glābšanā, gan sarunā ar Staļinu un beigās vēl Vladivostokas dedzināšanā.
Savas garās dzīves laikā viņš tikās ar teju vai visiem varenākajiem un spilgtākajiem valstu vadītājiem, pēc tam, kad uzspridzināja lapsu (un piedevām vēl kaut ko), viņš nonāca veco ļaužu pansionātā, kur pēc dažiem gadiem sagaidīja savu simto dzimšanas dienu. Precīzāk sakot- nesagaidīja. Jo izkāpa pa logu un aizlavījās, kur acis rāda. Un acis viņam rādīja uz nenozīmīgu pieturu meža malā, kur iepazinās ar savu jauno paziņu un to, kurš viņam dzinās pakaļ. Tiesa gan pēdējo viņš paguva maz iepazīt, jo tas nobeidzās. Tāpat kā vēl daži, kuri dikti gribēja atņemt Allanam koferi. Un viņus varēja saprast- piecdesmit miljoni koferī ir liela summa.
Paralēli Allana tagadējiem piedzīvojumiem, tiek izstāstīti arī tie, kurus viņš piedzīvoja savā senākā vai mazāk senākā pagātnē.

Tagad gūts uzdevums- jāmēģina pateikt, ka grāmata nepatika, bet tajā pat laikā arī patika.
Visa tā lielā nepatikšana ir dēļ pamatīgas vienveidības Allana uzvedībā- grāmata nav tik plāna, lai nejustu, ka viss iet caur vienu šablonu. Un dažbrīd tas teksts vairāk izskatījās pēc Vinnija Pūka nekā jautras lasāmvielas.
Tā jau nevar noliegt autora asprātīgo skatu uz dažiem vēsturiskiem notikumiem un to iespējamiem cēloņiem (lasi- Allanu). Arī mūsdienu gadījumi bija gana jautri pasniegti, tik kā jau teicu- likās pārāk izstiepti. Vismaz man bija ļoti grūti saņemties turpināt lasīt pēc kārtējās nodaļas, kur Allans kārtējo reizi muļķīgā kārtā muļķīgi paveicoties muļķīgi izkūlās sveikā. Tas nosita apetīti. Tas bija mazliet kaitinoši.
Var jau būt, ka es pārāk sacerējos, ka laba filma būs vēl labāka grāmata un varēšu smieties vai katrā otrajā lappusē. Nebija ne viens, ne otrs. Varbūt vienkārši Jūnasona rokraksts pietiek tikai vienai- pirmajai grāmatai (manā gadījumā Analfabētei)?

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0