grāmata ”Silva rerum”
Nosaukums: Silva rerum
Autors: Kristina Sabaļauskaite
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 373
Par grāmatu-
Lietuviešu muižnieku ģimene glābdamās no kazaku uzbrukuma, pamet Viļņu un apmetas savā muižā ārpus pilsētas.
Milkantu muižā dzīve rit mierīgāk un gadiem ritot aug ne tikai muižas un tās dārza krāšņums, bet aug arī abi muižnieka dvīņi- Uršule un Kazimiers.
Pēc vairākiem gadiem Norvaišu ģimene atkal dodas uz Viļņu, lai Uršule varētu piepildīt savu ilgi loloto sapni un kļūt par mūķeni.
Uršules stingri nospraustais nākotnes ceļš pēkšņi sāk mest līkločus- stāvot pie altāra un sniedzot mūķenes zvērestu viņa pamana kādu skatienu, kas liek viņai apšaubīt sava ilgi lolotā sapņa jēgu.
Mēģinot aizsākt grāmatas apskata ievadu, centos atcerēties kādi vēl lietuviešu darbi stāv manā izlasīto grāmatu plauktā. Tā, lai varētu teikt, ka esmu iepazinis kaimiņu literatūru un vajadzības gadījumā būtu ar ko salīdzināt. Un jāatzīst- nespēju atcerēties it nevienu. Var jau būt, ka neesmu nevienu arī lasījis. Līdz ar to izpaliks salīdzinājums, un varu teikt, ka ”Silva rerum” man būs pirmreizēja iepazīšanās ar kaimiņvalsts literatūru (un arī vēsturi).
Parasti, ja grāmata nonāk rokās bez priekšzināšanām, tad acis tiek iemestas gan otrajā, trešajā un ceturtajā vākā. Lai redzētu kādu labu atsauksmi par grāmatā gaidāmo. Šeit, ”Silva rerum”, mūs sagaida teikums, kas gandrīz vai garantē ka grāmata ir jāizlasa:
Šajā grāmatā atrodama viena no labākajām lietuviešu valodā sarakstītajām erotiskajām ainām.
Justins Žilinsks, Skaityta.lt
Likās, ka nu lietuvieši būs pārtrumpojuši ”Lēdijas Čaterlejas mīļākais” un lasītāji varēs taisni vai kust no lappusēm strāvojošās kaisles spēka, bet… Nezinu ko Justins ir lasījis līdz šim vai lietuvieši ir sarakstījuši, bet erotiku es nemanīju. Katrā ziņā ne tādu, kuru būtu vērts pieminēt.
Bet tas ir sīkums. Pieminēšanas vērta ir visa grāmata kopumā, jo, perfektā gaisotnē ieturētais stāsts par vecākiem, bērniem, kaķi Maurīciju, sapņiem un to iztrūkumiem. Par studentu un mūķeņu skarbo ikdienu. Par kara šausmām un gliemežiem franču gaumē. Par slinkumu dzīvot, jo kaķis Maurīcijs pierādīja, ka cilvēks ir tikai dzīvnieks, kurš agri vai vēlu sapūs.
”Silva rerum” nav elpu aizraujošs trilleris ar šaušanu un detektīvpiegaršu. Tas ir romāns pilns ar dvēseli, kas atstās lasītājā piepildījuma sajūtu. Un liek gaidīt romāna turpinājumu.
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Nekā nebija, pats teici, ka esi lasījis par Ozolzīlēnu. :D
Oi, jopcik! Pieķēri :)
Vispār tas bija sen un tā nav taisnība :)
“Kāpēcēnu” nelasīji? Un Žilinskaites humoreskas?
Nē, neesmu lasījis. Laikam mani bērnībā baroja ar nacionālu literatūru :)
Bet vispār leišiem lielākoties skumīgas bērnu grāmatas, vismaz tās, ko es dabūju lasīt. Ozolzīlēnam bēdīgas beigas, Lamzakam Sprīža dēlam arī (tur gan pa vidu gāja jautri), vēl bija “Robots un taurenīte” — nekā priecīga neatceros.
Tad jau labi, ka bērnībā nelasīju leišu grāmatas, dabūtu vēl bērnības traumu :)
P.S.
Bija doma atsvaidzināt Ozolzīlēnu (ir mazliet apdriskāts eksemplārs mājās), lasot meitai vakarā, bet sāku domāt- vai nevajag ko jautrāku? Plauktā ir grāmata par skolotāju Jāpu. Varbūt labāk to?
Jāpu nepazīstu, bet izklausās labi. Lai iet abas! No vecajām bija foršs igauņu Sennu Sīms.
Svētdienās no 10:00 pa Latvijas radio 1 var paklausīties radiolasījumu par skolotāju Jāpu.
Arī es sev, pirms uzsākt lasīt šo grāmatu, pajautāju sev, cik daudz par lietuviešu literatūru zinu. Secināju, ka neko. labotu situāciju un gūtu vismaz īsu ieskatu lietuviešu literatūrā, pirms šis grāmatas izlasīju izdevumu “Lietuviešu zelta noveles”,kurā iekļauti labākie darbi, kas tapuši ietuviešu rakstniekiem pēdējo simts gadu laikā. Tā kā paralēli lasīju arī “Igauņu zelta noveles” (sak’ – jau jau iepazīstam vienus kaimiņus, tad iepzīstama arī otrus), tad bija iespēja salīdzināt – teikšu atklāti, ka lietuviešu darbi atstāja nomācošu iespaidu salīdznājumā ar igauņu darbiem. laikam, izņemot vienu divas noveles, pārējie darbi bija smagnēji, drūmi, pilni negāciju, nolemtības, varoņu nespējas un, škiet, ka arī nevēlēšanās cīnīties ar dzīves grutībām un pārbaudījumiem. vispār padrūmi… tādi puņķi un asaras par dzīvi. škiet, tas saistīts ar Lietuvas pasmago vēsturisko situāciju. turpretī patīkami pārsteidza igauņu krājums, būtībā pilnīgs pretmets – daudz ironijas, humora, pārdomu utml. ne viss drūmās krāsās.
tad nu, ķeroties klāt Silva rerum, jau jutu, ka pats romāns negūs kaut kas gaišs un patīkams. sākotnēji lasījās viegli un patika dažādās atziņas. bet, tiekot līdz grāmatas vidu, grāmatu atliku malā un tā arī vairs nekad tai nepieķēros klāt, lai izlasītu… tā ir smagnēja, pilna nepatīkamu ainu (laikam man iztēle laba) un nelasās raiti… lai nu kā, bet piederu pie tiem, kuriem šis darbs ļoti nepatika, lai gan kopumā esmu kaislīgs vēsturisko romānu lasītājs.