si_minors

Nosaukums: Si minors.
Autors: Ojārs Vācietis
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1982
LPP: 186

Par grāmatu-
Ojāra Vācieša dzejoļu krājums.

Nebija tā, ka man būtu uznākusi pēkšņa vēlme lasīt dzeju. Vienkārši ik pa laikam sanāk, ka dzeja patrāpās pa rokai. Arī tagad- nolēmu pieķerties Latvijas kultūras kanona literatūrai. Jau iepriekšējā gada nogalē it kā ieminējos, ka vajadzētu izlasīt (vai pārlasīt) to, kas latviešu literatūrā nolikts uz augstākiem plauktiem. Sacīts- darīts.

Ojārs Vācietis kultūras kanonā ir ielikts ar vienu grāmatu- Si minors. Un tā kā šī Vācieša grāmata man ir mājas plauktā, tad kanonu sāku iepazīt ar to.

Kā jau visiem skolā gājušajiem, arī man Vācietis bija daļa no literatūras stundām. Arī pirmsskolas laikā grāmatiņa ”Astoņi kustoņi” tika lasīta un šķirstīta. Par skolas laika Vācieti īsti emocijas nav saglabājušās (tad jau droši vien bija puslīdz pieņemami- ko vajadzēja to izlasīju), bet par astoņiem kustoņiem biju dikti priecīgs un grāmatiņu pārlasīju vairākkārtīgi.

Tā kā neesmu profesionāli literāri izglītots, tad jau pirms lasīšanas biju nolēmis neieslīgt gudrās apcerēs par Vācieša dzejas nozīmīgumu un visādās tamlīdzīgās gudrībās, kas pamatā būtu uz atmiņas špikošanu balstīts teksts no tiem pašiem gudrajiem tekstiem.

Tāpēc jāpieturas pie saprotamā- patika vai nepatika. Uzrunāja vai ne pārāk. Pie reizes ielikt kādu smuku rindiņu vai dzejoli.

Ar pēdējo laikam ir visgrūtāk, jo jau sākot lasīt krājumu, piefiksēju, ka, ja ne gluži katrā dzejolī ir kāda rindiņa, tad katrā otrajā jau nu ir noteikti kas citēšanas vērts. Gandrīz vai jāpārraksta viss krājums.

Bet vienu tomēr atļaušos izcelt:

No sevis jāatsakās
un-
jāsākas.

Par vienkāršāko
vienkāršāk-
kā elpot,
kā nomirt.

Bet ja tev sagadās apkārt
vienīgi
neatsacījušies,
ar sevi izlīgušie,
samierinājušies
un stāvošie?

Bet ja ap tevi sagadās
vienīgi tādi,
kam kust
tikai kājas?

Bet ja tev acīs
sāk skatīties
tukši caurumi
un ausīs nāk
baigā kārtībā
samobilizēti
trokšņi?

Tas nozīmē tikai vienu-
tev vēlreiz
no sevis jāatsakās
un-
jāatsākas.

Kā biju solījis- savu pēclasīšanas emociju kopsavilkums.

Dzejoļu krājums patika. Nezinu vai pie vainas Vācietis vai tas, ka dzeju lasu reti un līdz ar to priecājos ne tik daudz par saturu kā par pārmaiņu lasīšanas formā. Vai arī abi kopā.

Bija dzejoļi, kurus pat pēc vairākkārtīgas pārlasīšanas nespēju saprast, bet to bija mazākums. Pamatā visi dzejoļi bija lasāmi, pārlasāmi un apdomājami. Tā ka kopumā varu teikt- Vācieša dzeja mani uzrunāja. Vai arī joprojām, kopš Astoņu kustoņu grāmatas, turpina uzrunāt.

Vienīgi žēl, ka šī grāmata kā kultūras kanona sastāvdaļa, ir tik švaki (kā grāmata) uztaisīta (ok, izdošanas laikā tā vēl tādu statusu nenēsāja)- mīkstie vāki, līmētās lapas, kas šķirstot tēlo lapkriti…. faktiski tagad man ir Ojāra Vācieša grāmatas vāki ar tajos saliktām atsevišķi esošām lappusēm, kuras līmēšanai nepakļaujas.

[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.