Nosaukums: Septītā kamera
Autors: Kerija Drūrija
Izdevniecība: Jānis Roze
Gads: 2017
LPP: 368

Kerry Drewery- Cell 7., 2016.
Tulkojums latviešu valodā- Allens Pempers

Par grāmatu-
Ne pārāk tālā nākotnē noziedzniekus tiesā visa sabiedrība- balsojot gan internetā, gan televīzijā, cilvēki izlemj, kuram būs jāmirst un kurš varēs dzīvot. Septiņu dienu laikā noziedznieks tiek pārvietots uz aizvien jaunu kameru un pēdējā- septītā diena viņam jāpavada kamerā, kurā atrodas elektriskais krēsls. Tikmēr skatītāji to visu var vērot televīzijā kā krāšņu šovu.
Marta ir no nabadzīgā rajona un viņa tiek ievietota pirmajā kamerā, jo Marta ir nogalinājusi visu nācijas mīluli- Džeisonu Peidžu. Tā kā Marta pati atzinās, tad nevienam neinteresē ne motīvi, ne nozieguma detaļas. Un tikai dažiem liekas, ka Marta nav vainīga un kādu piesedz.

Uzrunāja pati grāmatas ideja- cilvēki paši lemj citu likteņus un pie reizes to visu pārvērš par šovu. Nav jātērējas dārgām tiesas sēdēm un ekspertīzēm, bet var mierīgi iekasēt zvanus par maksas balsošanu un nepārslogot cietumus. Vienkārši- vainīgs, tad sēdies uz elektrobeņķa. Ja nē- tad dodies mājās. Skaidrs, ka bija jāpaskatās, kā autorei izdevies ieviest dzīvē šo ideju.

Marta Hanidjū ir no Daudzstāvenēm- rajona, kur dzīvo nabadzīgi cilvēki. Tikmēr liela daļa dzīvo Sitijā un Avēnijās, kur viņiem netrūkst ne naudas, ne izlikšanās, ka Daudzstāvenes iemītnieki nav cilvēki. Tāpēc medijus pāršalkusī ziņa par Džeisona Peidža- labdara, ziedojumu vācēja un nācijas mīluļa slepkavību, ir kā auksta ūdens šalts un visi jau iepriekš pārliecināti, ka Marta tiks uzsēdināta uz elektriskā krēsla. Jo tikai un vienīgi tauta izlemj šādus jautājumus- balsojot un paužot savu gribu. Tiesa nu ir kļuvusi par šovu, kur cilvēki ar balsošanas ierīcēm ir tiesneši, prokurori, advokāti un zvērinātie. Un nevienu neinteresē cilvēka vaina vai bezvainība. Ja nepatīk, tad pēc septiņām dienām un septiņām kamerām, cilvēks ir notiesāts. Ja patīk- viņš ir brīvībā.
Martas gadījums ir īpašs. Un tas nav tikai dēļ tā, ka viņa nogalināja Džeisonu Peidžu. Viņa būs pirmā nepilngadīgā, kura tiks nosēdināta elektriskajā krēslā.
Un, lai arī Marta pati atzinās slepkavībā, viņas konsultantei Evai radušās aizdomas, ka viņa uzņēmusies kāda cita vainu. Ka Marta vēlas kādu pasargāt. Evai ir tikai septiņas dienas, lai pārliecinātu Martu mainīt savu atzīšanos vai atrast īsto vainīgo.

Kopumā grāmata atstāja labu iespaidu. Pat neskatoties uz to, ka daudzviet autore tomēr pazaudēja to dramatismu, ko gribēja parādīt. It kā atvēzējās sparīgi, bet metiens sanāca pavājšs.
Te es vairāk runāju par nespēju just līdzi galvenajai varonei- saprotu sāpi, nojaušu pārdzīvojumus, bet tas viss skan pārāk klusi un nekādi nevaru atkratīt domu, ka tas viss ir iestudēts. Un tas traucē.

Traucē arī tas, ka nekur nav minēts, ka darbam ir turpinājums, ko šogad plāno izdot. Par neminēšanas iemesliem man nav informācijas. Ceru, ka tā ir tikai paviršība.
Protams, grāmatu var lasīt kā atsevišķu stāstu un negaidīt turpinājumu. Viss it kā beidzas un fināla notikumi ļauj skatītājam pašam būt režisoram tālākam. Bet tajā pat laikā tomēr ir daži neatbildēti jautājumi un trakākais- tā nepabeigtības sajūta tomēr spiežas cauri. Tāpēc- otra grāmata prasās.

”Septītajai kamerai” pietrūka vēriens- ir ļoti grūti saprast par kādiem mērogiem tiek stāstīts un, kas ir šīs netālās nākotnes ”Aci pret aci” šova veidotāji, dalībnieki, skatītāji, balsotāji. Kur tas sākas un- kur beidzas? Kur pārējie rajoni, pilsētas, valsts, pasaule? It kā jau var lasīt bez šīm atbildēm, bet tas atšķaida stāstu. Un īsti neliekas, ka Martas pasaules izcelšana bija tas labākais risinājums. Pārējie palika pamatīgā ēnā. Lai gan pieļauju, ka te es kļūdos un daudziem lasītājiem tieši skats no Martas puses būs medusmaize.
Kā jau teicu- ideja laba, epizodiski ir jūtams labs stāstījums, bet kopējam izpildījumam pietrūka spēka.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.