Nosaukums: Septiņi vakari.
Autors: Dace Judina.
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2016
LPP: 220


Par grāmatu-
Katrīna un Mārtiņš iegādājas lauku mājas ”Ozoli” un nolemj tur pavadīt savu atvaļinājumu. Atvaļinājums ilgst tikai septiņas dienas, bet šajā laikā gan mājas, gan mājas jaunie iemītnieki izdzīvo tos notikumus, kurus savulaik piedzīvoja iepriekšējie mājas saimnieki un aprakstot tos dzimtas grāmatā, kura, kādā brīdī nejauši, parādās jaunajiem iemītniekiem uz galda, izgaismojot kādu noslēpumu.

Līdz šim ar Daces Judinas rokrakstu vēl nebiju iepazinies. Zināju, ka viņa raksta detektīvus , bet ar to manas zināšanas beidzās.
Tāpēc zināma neziņa bija, kad saņēmu viņas jaunāko veikumu ”Septiņi vakari”, kas ir arī sērijas Latvijas simtgades romāni pirmā grāmata.
Grāmata ne tikai sadalīta pa vakariem (lielām nodaļām), bet arī pa mazām nodaļām- personāžiem un viņu piedzīvoto un skatījumu uz notikumiem.

Ozolu māju pagalmā ieripo melns bmw džips un ar to sākas jauno īpašnieku- Katrīnas un Mārtiņa piedzīvojumi jaunajā īpašumā septiņu dienu (un vakaru) garumā. Precīzāk- īpašniece ir Katrīna, jo viņa bija tā, kura izlēma, ka viņai vajag lauku mājas. Izlēma un nopirka. Bez skatīšanās un prātošanas.
Mārtiņš tik mazliet palīdzēja izsist labāku kredītu savā bankā, kur strādāja. Īsāk sakot- stāvēja pie ratiem.
Ja Katrīna uzreiz sāka saimniekot, tad Mārtiņam te bija pamatīga vilšanās- tualete ārā, elektrība nav, malka pašam jānes, zāle vēl jāpļauj… galīgi nav tas, ko viņš bija gaidījis no atvaļinājuma. Bet nu sievietes dēļ piekrita šai, viņaprāt, avantūrai.

Atrodot un lasot mājas veco saimnieku dzimtas vēsturi, viņiem sāk likties, ka mājā ir vēl kāds. Vai arī pati māja ir dzīva un vēlas viņiem ko sacīt. Un mājai ir ko teikt- tā atceras savus pirmos saimniekus, kuri vēl no muižnieka izpirka savu saimniecību, pārticību. Vēl piedzīvojusi piektā gada revolūciju, izsūtīšanas, nodevības, pazemojumus, pamestību un trūkumu. Var teikt, ka visa Latvijas vēsture ir izgājusi caur šo pagalmu, durvīm, ēkām un cilvēkiem. Norūdot un veidojot viņus. Īpaši jau šīs mājas sievietes, kuras pamatā bija šīs mājas pavarda sargātājas un dārza kopējas. Loks noslēdzas pie Katrīnas un Mārtiņa un tikai viņu pašu rokās ir tas, vai viņiem pietiks spēka to visu kopā turpināt.

Jau ar pirmajām lappusēm autore lika manīt, ka tas būs ne tikai stāsts par vēsturi, bet arī par tām stiprajām sievietēm, kuras palīdzēja šo vēsturi veidot. Veči te vairāk vai mazāk gadījās tādi memļaki, negatīvie tēli un plānā galdiņa urbēji. Bet tas nekas, lasītāji veči – te nav jāapvainojas, bet vienkārši jāpieņem autores spēles noteikumi.
Un noteikumi te ir pavisam vienkārši- lasām interesanti pasniegtu Latvijas vēsturi, kas koncentrēta notikumos par un ap Ozolu mājām un cilvēkiem. Par to kā viens vai otrs notikums ietekmējis māju un tās ļaužu likteņus, kā veidojis viņos uzskatus un mētājis pa pasauli.

Lasījās ļoti viegli un ar interesi. Patika vieglā valoda, lai arī man personīgi kaitina tās, gribētu teikt- nodrāztās jokfrāzes un šabloni, kas mēdz iespraukties latviešu autoru darbos. Saprotu, ka tās frāzes raksturo tos laikus, bet kaut kā līdz šim nav bijusi vēlme tās antipātijas sevī noslāpēt. Ir un viss. Pieļauju domu, ka citiem tādas lietas nebūt netraucēs.

No traucējošām lietām vēl gribētu minēt darba vizuālo noformējumu, jo grāmatā esošās bildes īsti neuzrunāja un nelikās papildinām stāstu. Arī pirmo vāku nespēju pieņemt, bet tur laikam pie vainas ir triju stilu burtu izmantošana.

Bet tas saturu neietekmē- lai arī gribējās pāris vietās nedaudz pārdomātāku notikumu virzību, darbs noteikti ir lasīšanas vērts. ”Septiņi vakari” ar interesi ļauj izdzīvot tos vēsturiskos notikumus, kas katram latvietim ir ielikts viņa vēstures kodā.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.